Žurnālisti šodien vairs nevar būt “nekronētie demokrātijas karaļi”, kā viņus devēja 19. gadsimta beigu britu žurnālists Viljams Tomass Steds. Viņiem ir jāmācās novilkt skaidru līniju starp vienkāršām politiskām domstarpībām un draudiem pamatbrīvībām, no kurām atkarīgs viņu darbs.

Tajā pašā laikā mediju auditorija mācās pieņemt, ka mediju izvērtēšana ir komplekss izaicinājums - kāds konkrēts medijs var būt objektīvs, tomēr tas var nebūt neatkarīgs un tā īpašnieks var mainīt pastāvošo kārtību pēc savām iegribām. Kā to raksturojis britu vēsturnieks Timotijs Gertons Ešs, var būt pieņemami, ja laikraksts piekopj “caurskatāmu vienpusību”, piemēram, ja medijs pieder sociāldemokrātiskam īpašniekam, ir normāli, ka tas interpretē ziņas no sociālistiska skatu punkta, ja vien šāda kārtība ir nepārprotami skaidra arī laikraksta auditorijai.