Viņš nekļuva par “otru Helmutu Balderi”, kā savulaik par viņu runāja. Viņš par tādu arī nevarēja kļūt, jo Helmuts Balderis var būt tikai viens. Tāpat kā viens Pele vai Maradona, Maikls Džordans vai Veins Greckis, Johans Kruifs vai Mohameds Ali. Katram laikam un katram sporta veidam ir savi varoņi. Neatkārtojami. Vienā personā. Hokejists Vladimirs Golovkovs pa īstam nekļuva arī par tā laika Rīgas “Dinamo” pamatsastāva spēlētāju un vienu no līderiem, diezin vai viņš ir labi zināms pašreizējo hokeja līdzjutēju aprindās, taču tieši viņš ir vienīgais Latvijas hokejists, kurš ir divkārtējs junioru (U20) pasaules čempions un kurš spēlēja vienā trijniekā ar Igoru Larionovu un Vladimiru Krutovu. 1980. gadā – sava otrajā junioru pasaules čempionātā – tieši viņš bija PSRS junioru izlases kapteinis.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Pēc tā pasaules junioru čempionāta trijnieka ceļi šķīrās uz visiem laikiem. Larionovs un Krutovs, kā arī viņu nākamais maiņas partneris Sergejs Makarovs, kļuva par slaveniem hokejistiem (Larionovs – pieckārtējs pasaules un divkārtējs olimpiskais čempions, trīskārtējs Stenlija kausa īpašnieks, iekļauts Hokeja slavas zālē, Krutovs – arī pieckārtējs pasaules un divkārtējs olimpiskais čempions; 2012. gada 6. jūnijā viņš diemžēl pāragri mira, Makarovs – astoņkārtējs pasaules un divkārtējs olimpiskais čempions, iekļauts Hokeja slavas zālē). Bet Golovkovs... Nepiepildīta cerība, neīstenojies sapnis hokejā? Droši vien, var teikt arī tā. Taču tikai ne nelaimes putns! Tāds secinājums Vladimiram nav pieņemams. Viņa dzīvesstāts ir tā vērts, lai to zinātu, jo tas ir arī pamācošs.

Mana pirmā lielā intervija toreiz populārākajā Latvijas laikrakstā „Padomju Jaunatne” bija 1980. gada janvārī tieši ar Vladimiru Golovkovu. Esam vienaudži, bet tomēr... Es – otrā kursa students un žurnālists iesācējs, bet viņš – divkārtējs pasaules junioru čempions, PSRS izlases kapteinis, Rīgas „Dinamo” nākotnes cerība, „otrs Balderis”, kā biju dzirdējis runājam hokeja aprindās. Tikāmies Rīgas sporta pils dienesta kafejnīcā pēc dinamiešu treniņa, iemalkojām „Boržomi” un parunājāmies.

Vladimirs, izrādījās, bija ne mazāk uztraucies, jo viņam tā arī bija pirmā lielā intervija tik populārā laikrakstā. Turklāt viņš bija gaidījis, ka atnāks kāds pieredzējis vīrs iesirmiem deniņiem...

Ir nācies iepazīt daudzus jaunos talantus vairākos sporta veidos, lielākā daļa no tiem kļuvusi par atzītiem un populāriem sportistiem, savukārt citi palika “mūžīgo cerību” lomā. Taču ar visiem ir palikušas labas attiecības, katram no tiem pēc pirmās tikšanās un iepazīšanās sekots kaut kā īpaši un pārdzīvots par viņiem vairāk nekā par citiem. Tāpat bija arī ar Vladimiru.