Napoleona Bonaparta nāves 200.gadadienā noliekot vainagu uz viņa kapa, Francijas prezidents Emanuels Makrons spēris vēl vienu soli dziļāk Francijas kultūras karā, kas aizvien turpina saasināties. Vai valsts iekšējās nesaskaņas varēs samierināt, vai arī tā patiešām virzās uz, kā daži prognozē, "nāvējošu pilsoņu karu"?

ABONENTIEM ABONENTIEM

Napoleona politiskais mantojums ir pretrunīgi vērtēts. Daži viņu apbrīno par lomu mūsdienu Francijas valsts izveidošanā; citi viņu peļ kā kolonistu, kurš paverdzināja miljoniem cilvēku. Pēc pagājušomēnes publicētās 20 atvaļināto ģenerālu vēstules šis jautājums kļuvis vēl eksplozīvāks.

Ģenerāļi norāda, ka Francija esot "sairšanas" procesā, ko izraisījušas vairāku veidu "nāvīgas briesmas", tai skaitā "islāmisms un neskaitāmās banlieue" (Francijas pilsētām apkārt esošās nabadzīgās priekšpilsētas, kurās vairums iedzīvotāju ir imigranti). Vēl viens briesmu avots esot pretrasisma kustība, kas "nicina mūsu valsti, tās kultūru un tradīcijas".

Šaušalīgas prognozes par Francijas gaidāmo sabrukumu nav nekas jauns. Rakstnieks Mišels Velbeks savā 2015.gadā iznākušajā romānā "Pakļaušanās" iztēlojās, ka pēc tam, kad agresīva balto nacionālistu kustība ar pavisam mazu pārsvaru zaudējusi vēlēšanās, ar vecā, sekulārā kreisā spārna atbalstu Francijā izveidojas islāmiska valdība.

Taču franču politiskā elite vienmēr ir noraidījusi šādus naratīvus.