Katrai valdībai var un pat vajag pārmest par pieļautajām kļūdām, tomēr aicinu aizdomāties, cik absurdā situācijā šobrīd ir, piemēram, Krišjānis Kariņš. Viņam nākas būt vadītājam komandā, kuru pats neizvēlējās. Komandā, kurā principā visi viens otram riebjas un ir pat pa vienam otram apaļam idiotam. Kurā padotie par priekšnieku atļaujas brīvi ņirgāties, bet savstarpējā komunikācija dažbrīd notiek tikai tviterī. Tas taču ir pilnīgs stulbums.
Absolūti nesaderīgo uzskatu un komunikācijas mazspējas dēļ valdībā ir darbinieki, kas citu kolēģu darbu mērķtiecīgi cenšas sačakarēt, rokot tiem bedres. Ir ministri, kas sasaukuma vidū vienkārši nomaina partiju, jo iepriekšējā, šķiet, eksistē vairs vien uz papīra. Un tas viss tikai tāpēc, ka valdību nākas veidot no piecām partijām, kurām principā vienkārši katastrofāli nav pa ceļam.
Šādā kontekstā, lai arī pārmetumi var būt daudzi un pamatoti, domāju, ka premjers ir vienkārši ģēnijs. Nesaprotu, ar kādas tumšās maģijas palīdzību tas darbojas, tomēr valdība kaut kā turas kopā un pat strādā.
Sašķelta valdība principā ir lielākā politiskā problēma valstī, un tā izveidojas galvenokārt tālab, ka Saskaņa ir, teiksim tā, – ļoti toksiska partija, tāpēc pārējiem obligāti jāvienojas savā starpā. Konservatīvie vienmēr ir koalīcijā ar liberāļiem, tiek veidotas iekšējās opozīcijas un vēl visādi brīnumi. Kā rezultātā valdības izskatās vienkārši smieklīgi.
Šajā mirklī mēs varētu kārtējo reizi veikt domu eksperimentu un aizceļot uz paralēlo realitāti. Neraugoties uz kādām nelielākām un nebūtiskākām atšķirībām, mūsu lielākās partijas var iedalīt divās daļās – tumsonīgajos konservatīvajos un ļaunajos liberastos. Iedomāsimies, ka negantas sakritības rezultātā valdību izdotos izveidot tikai vienai pašai frontei, ar sadarbības līgumiem neiesaistot nevienu no saviem naidniekiem.