Pēkšņais vardarbības uzliesmojums abpus Izraēlas robežām ir satricinājis nāciju, kas bija ieslīgusi mierinošās ilūzijās. Benjaminam Netanjahu 12 gadus atrodoties premjera amatā, palestīniešu jautājums bija aizmirsts. Šķita, ka nesenā diplomātisko attiecību atjaunošana ar četrām arābu valstīm vēl vairāk vājinās palestīniešu centienus, taču tie atgriezušies ar uzviju.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Atsevišķi incidenti var izraisīt karus, taču to patiesie iemesli vienmēr ir dziļāki. Šajā gadījumā tāds incidents bija palestīniešu izlikšana no mājām Šeihdžaras rajonā Austrumjeruzalemē par labu izraēliešu nacionālistiem. Tas aizskāra visus jutīgos nervu galus Izraēlas-palestīniešu konfliktā. Pie pašreizējā uzliesmojuma vainojami tādi apstākļi kā Izraēlas veiktā Austrumjeruzalemes okupācija un pazemojums, ko nes tās kontrole pār pieeju Aksas mošejai, negaistošās atmiņas par 1948.gada Nakbu (700 000 palestīniešu izraidīšanu pēc Izraēlas dibināšanas) un Izraēlas arābu minoritātes neapmierinātība.

Taisnība, ka strīdīgais nekustamais īpašums Šeihdžarā pirms 1948.gada piederēja ebreju ģimenei. Taču palestīnieši šo incidentu uzlūkoja kā daļu no Izraēlas nemitīgajiem centieniem "jūdaizēt" Jeruzalemi un kā milzīgu netaisnību, jo Izraēlas valsts tika daļēji uzbūvēta uz palestīniešu bēgļu pamestajiem īpašumiem. Ebreji var atgūt īpašumus, kas viņiem piederēja pirms Izraēlas dibināšanas, bet palestīnieši nevar. Tie, kuriem tagad draud izlikšana no Šeihdžaras, nevar pieteikties uz mājām Jafā un Haifā, kas viņiem kādreiz piederēja.

Virspusēji raugoties, jaunākais vardarbības uzliesmojums atbilst visām starpetnisko konfliktu pamatpazīmēm.