"Es nekad neaizmirsīšu, kā deviņas dienas pēc avārijas pirmoreiz iegriezām viņa miesā," savās atmiņās raksta Roberto Kanesa. Viņš bija viens no pasažieriem, kuri 1972.gadā pēc lidmašīnas avārijas sniegotajos Andu kalnos divus ar pusi mēnešus izmisīgi cīnījās par izdzīvošanu, ķeroties pat pie kanibālisma.

ABONENTIEM ABONENTIEM

"Sasalušās miesas strēmeles izklājām uz metāla loksnes," Kanesa raksta savā grāmatā "I Had to Survive". "Katrs apēdām savu gabaliņu, kad beidzot bijām saņēmušies."

1972.gada 13.oktobrī (zīmīgi - piektdienā) no Urugvajas pilsētas Montevideo pacēlās lidmašīna, kurā atradās 45 cilvēki. Pasažieri bija amatieru regbija komandas spēlētāji, kuri bija ceļā uz spēli Čīles galvaspilsētā Santjago, kā arī viņu ģimenes locekļi, draugi un atbalstītāji. Pilota neizdarības dēļ lidmašīna nogāzās Andu kalnos 3570 metru augstumā netālu no Argentīnas robežas ar Čīli.

FOTO: Wikipedia, ekrānuzņēmums, Shutterstock. Kolāža: TVNET

11 pasažieri nomira uzreiz, un vēl vairāki nespēja izturēt ledaino aukstumu vai pašu spēkiem atkopties no gūtajiem ievainojumiem. Lai arī uzreiz tika uzsākta avarējušās lidmašīnas meklēšanas operācija, tās balto korpusu sniegā nevarēja pamanīt. Pēc nedaudz vairāk kā nedēļas meklējumi tika pārtraukti.