- Ko darīt ar, teiksim, 60 gadus vecajām PSRS laika mājām? Tās atjaunot un nosiltināt ir viens no variantiem, bet cik ilgi tās vēl turēsies? Kas notiks pēc 20-30 gadiem?
- Man grūti iedomāties, ka mēs varētu kā kādās autoritārās valstīs vienkārši visus mājokļus nojaukt pēc kādas “augstākas norādes” un uzbūvēt ko vietā, jo vienlaikus ir jālūkojas uz šo situāciju ilgtermiņā – cilvēki diez vai vēlēsies dzīvot padomju laikā būvētajos mājokļos. Varbūt kāds vēlēsies dzīvot, bet liela daļa noteikti ne.
Skaidrs, ka šo māju vietā ir jābūvē jaunas – tādas, kas atbilst 21. gadsimta prasībām. Lielākā daļa padomju gadu ēku ir būvēta industriālā darbaspēka vajadzībām.
Paredzams, ka pirmās problēmas būs vērojamas tieši ar banku finansējumu. Bankas uz mājokļa vērtību skatās ilgtermiņā. Ja jums, piemēram, ir neatjaunots padomju laiku mājoklis, kurā trīsdesmit, četrdesmit gadus nav ieguldīts pilnīgi nekas, tad, ņemot hipotekāro kredītu uz 20 gadiem, banka var uzdot jautājumu – kāda būs šā mājokļa vērtība pēc 20 gadiem?
Turklāt jāsaprot, ka notiek arī virzība uz zaļo kursu un energoefektivitāti. Ja mēs paskatāmies uz mūsu mājokļu elektroenerģijas klasi, piemēram, A, B vai C, tad man šķiet, ka lielai daļai padomju laika māju, iespējams, pietrūkst burtu alfabētā, lai noteiktu to energoefektivitātes klasi. Un tā ir nopietna problēma situācijā, kad vairāk nekā 70% Rīgas iedzīvotāju dzīvo energoneefektīvos mājokļos.