Kopš brīža, kad Rīgas mērs kopā ar Latvijas ārlietu ministru Baltkrievijas oficiālo karogu pilsētvidē nomainīja pret Baltkrievijas vēsturisko sarkanbalto, parādījies negaidīti liels skaits tautiešu, kuri norāda, ka “nevajagot jaukt sportu ar politiku”. Man par šiem cilvēkiem ir trīs versijas – viņi ir vai nu muļķi, vai nelieši, vai arī paši ar sporta palīdzību bīda savu politiku.

ABONENTIEM ABONENTIEM

To, ka sportu nevajag jaukt ar politiku, parasti dzirdam kādos starptautisku attiecību saasināšanās gadījumos, kad abu jaukšana kopā varētu nest nevis peļņu, bet gan zaudējumus. Precīzi šos pašus vārdus teica “Gazprom” kabatas kluba Rīgas “Dinamo” padomes priekšsēdētājs Juris Savickis, 2014. gadā komentējot to, kā Krimas aneksija varētu ietekmēt “Dinamo” dalību KHL.

“Tā ir Krievijas un Ukrainas lieta, kurā mums nevajadzētu iejaukties. Kad divas brāļu tautas savā starpā kaut ko nespēj sadalīt, labāk tajā pa vidu nejaukties. Nevajag jaukt sportu ar politiku,” tolaik teica Savickis.

Laiks gājis uz priekšu, esam nonākuši līdz kārtējam starptautiskajam saspīlējumam, un jau atkal politiku jaukt iekšā sportā nav ērti. Tā, piemēram, Latvijas Hokeja federācijas prezidents Aigars Kalvītis šo situāciju komentēja: “Politiķi izmanto hokeju savu politisko mērķu sasniegšanai”, nodēvējot notikušo par politisku spēli.

Pirms pusgada, kad Starptautiskā Ledus hokeja federācija (IIHF) sponsoru spiediena rezultātā Minskai atņēma pasaules čempionāta rīkotāju tiesības, šāda veida retorika neizskanēja. Arī šis lēmums bija vistīrākā politikas jaukšana ar sportu, bet ar tādu niansi, ka mums tā nāca par labu. Nu – ne jau gluži man vai jums, bet vietējiem hokeja lielajiem vīriem.