Drudža murgos mētādamies pa piemirkušajiem palagiem kā diloņslimnieks Dostojevska romānā, es nolādēju brīdi, kad manā miesā ieplūda šī viela. Delīrijā čāpstinādams apkaltušās lūpas, vēroju, kā manas gultas kājgalī ar ūdens glāzi ķetnā sēž melns āzis un ļauni smejas par mani un manu neganto imūnsistēmu, kas organismā bija sarīkojusi kaut kādu trešo pasaules atomkaru. Drīz āzis piecēlās, izdzēra ūdeni pats un tikai noteica: “Uzraksti par šito. Būs rēcīgi.”

ABONENTIEM ABONENTIEM

Satrūkos gultā. Tagad ķermeni bija sagrābusi degoša krāsns mute. Likās, ka esmu pagale, kurai jāapsilda viss dzīvoklis. Nometu nost segu, tomēr tūdaļ grābu pēc tās, jo atkal man ar savu cirvi uzklupa lausks. Nedaudz attapos un centos izdomāt, kā lai aiziet uz tualeti, jo neatliekamā vajadzība spieda ar varenu spēku. Satinies segā, piespiedu sevi izkāpt no gultas. Trīcēdams kā galerts, sēdēju tualetē un domāju – lūk, tad šādi jutās visi tie Dostojevska un Manna diloņslimnieki; tad šāds ir tas gals.