Un tā no 28 līdz 32 gadiem mana dzīve bija pilnīgs murgs! Es biju stresā ik reizi, kad kāpu mašīnā, un ikreiz, kad redzēju kameru. Es sāku svīst. Man bija sajūta, ka mana temperatūra ir par trīs grādiem augstāka nekā pārējiem telpā. Es sev iegalvoju, ka mana seja ir spilgti sarkana un tāpēc visi var redzēt, kā es jūtos. Bet neviens nezina, kāpēc. Tāpēc tas ir apkaunojoši. Es par to sāku domāt, un tad ir sajūta, ka visi skatās tikai uz mani. Svīdu un visu laiku domāju, cik tas ir apkaunojoši. Ko viņi visi par mani domā?

ABONENTIEM ABONENTIEM

Esmu viens no pirmajiem, kas to atzīst. Pirmkārt, man bija bailes, kad es pirms četriem gadiem sāku iziet terapiju. Bailes zaudēt...

Es nekad nebiju domājis, ka man būs nepieciešama terapija. Es arī nedzīvoju tādā vidē, kur sarunas par to tiktu atbalstītas. Tās savā ziņā tika apklusinātas. Lai izdziedētos no pagātnes, man bija vajadzīga šī terapija.