Pasaules hokeja čempionāts beidzies. Kam prieki, kam bēdas, bet Latvijas izlasei – paģiras... Tika cerēts uz ceturtdaļfinālu, sapņots par pusfinālu un varbūt pat medaļām, bet iznāca, kas iznāca: diezgan tradicionālā 11. vieta pasaulē.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Kā tas divkārt – Helsinkos (2013) un Minskā (2014) bijis Tedam Nolanam. Raugoties no gaišās perspektīvas, likās, ka sava darba ceturtajā (viens gads izkrita pilnībā!) gadā Bobs Hārtlijs parādīs visu savu meistarību un vēl mazliet, bet... Līkne ir iznākusi lejupejoša: 10., 8., 10. un 11. Vai varēja būt ceturtdaļfināls? Teorētiski jā, bet, skatoties izšķirošo spēli pret Vāciju, nu neredzēju, ka kāds būtu gatavs sev iekost rīklē! Jā, spēlēja savu iespēju robežās, bet ja trīs nominālie metēji (Dārziņš, Ķēniņš, Karsums) ne reizi pat neuzmet pa vārtiem... Kurš tad metīs? Tribīnēs sēdošais Daugavņš vai smagā rezervē nosēdinātie Meija un Bičevskis?

Kas bija noticis ar veiksminieku Hārtliju? Principā viss ir diezgan vienkārši. Pēc uzvaras Gagarina kausā viņš uz Rīgu atbrauca diezgan iztukšots, daudz nervu un enerģijas atstājot “Avangard”, kas, gribam to atzīt vai negribam, ir viņa pamatdarba vieta. Ar visiem no tā izrietošajiem secinājumiem. Jā, Rīgā jau no 5. aprīļa ar Latvijas izlasi strādāja Hārtlija labā (?) roka Artis Ābols, iepriekšējos čempionātos viņam palīdzējušais Edgars Masaļskis, kā arī debitants Raimonds Vilkoits.

Aprīļa otrajā dekādē (20., 21.) aizvadīja divas pārbaudes spēles Pještanos ar Slovākiju – 2:1 (OT) un 0:1 (OT), pa ripai iemetot Karsumam un Krastenbergam. Un nedēļu pirms čempionātā Rīgā samēroja spēkus ar Šveici – 0:3 un 1:2 (Indrašis). Lielākā daļa komunikācijas šajā hokeja sezonā notika... attālināti vai kā to kastrēto saskarsmi tagad sauc. Lai gan, Hārtlijam 2016. gadā ierodoties Latvijā, viņš deklarēja, ka ir vienmēr atvērts utt., pēc spēlēm ar Šveici... neviens no treneru korpusa neesot gribējis piedalīties attālinātajā preses konferencē ar Latvijas žurnālistiem.