Šogad pasaules čempionātā varam pacīnīties par ko vairāk nekā tikai ceturtdaļfinālu. Tā teica daudzi, arī vairāki Latvijas valstsvienības hokejisti. Sanāca gandrīz kā vienmēr. Finišā 11. pozīcija. Izlases vārtsargs Jānis Kalniņš šo vietu sauc par atbilstošu pašreizējam varējumam. Viņš arī pastāstīja par neskaidro vārtsargu lomu komandā. 

ABONENTIEM ABONENTIEM

Izlasei neapšaubāmi pietrūka Zemgus Girgensona, Teodora Bļugera, Rūdolfa Balcera, Elvja Merzļikina un varbūt vēl kāda. Bet labāko valsts hokejistu pietrūka gandrīz visām komandām, tā ka šajā ziņā valda vienlīdzība.

Lai arī gaidāmā ģimenes pieauguma dēļ šogad valstsvienībā nespēlēja un nespēlēs (arī olimpisko spēļu kvalifikācijā) Merzļikins, treneru rīcībā bija trīs augstas klases vārtsargi, un lai nu kam, bet ripu ķērājiem šajā turnīrā nav ko pārmest. Ivars Punnenovs, Matīss Kivlenieks un Jānis Kalniņš savās spēlēs vārtos strādāja solīdi. Ja uzbrukums būtu bijis augstākā līmenī... vairākums zem katras kritikas - pēdējā, 16. vieta visā čempionātā.

Kalniņam šis bija pirmais pilnais čempionāts viņa karjerā. Viņš piedalījās divās spēlēs, vienā atradās uz rezervistu soliņa. Vidēji mačā savos vārtos ielaida 2,44 ripas, atvairot 91,1% metienu.

"Nospēlēju pēdējās divas spēles. Sanāca dīvaini, jo pirms Somijas spēles gandrīz divu mēnešu laikā biju aizvadījis tikai vienu pilnu spēli Slovākijā. Vēl bija viens periods pārbaudes spēlē pret Šveici. Pēc tam spēlēt pašās čempionāta beigās... nav tas pats labākais scenārijs," sarunā ar TVNET sacīja Kalniņš. "Bija sajūta, ka jāielec braucošā vilcienā. Nebija viegli, jo citas komandas jau bija ieskrējušās."

Kalniņš norādīja, ka vārtsargiem nebija skaidrības, kurš no viņiem trijiem ir pamatvārtsargs.