Artūrs Irbe ir vienīgais mūsu hokeja vārtsargs, kurš kļuva par pasaules čempionu (divreiz) un kurš tika atzīts par labāko vārtsargu pasaules čempionātā. To, ko, iespējams, nebija lemts paveikt 1954. gadā Harijam Mellupam, pēc 46 gadiem izdarīja Artūrs Irbe. Hokeja čempionāta noskaņās devāmies ciemos pie Latvijas mūra - Artūra Irbes. 

ABONENTIEM ABONENTIEM

Par Artūru Irbi pa īstam sāka runāt 1987./1988. gada sezonā, kaut gan viņš vēl 1985. gadā bija kļuvis par U18 Eiropas vicečempionu un tika atzīts par turnīra labāko vārtsargu. PSRS izlase toreiz tikai sliktākas gūto un zaudēto vārtu starpības dēļ palika otrā aiz Zviedrijas (savstarpējā spēlē – 1:1). Tad Irbe “pazuda”. Pareizāk – turpināja cītīgi trenēties un spēlēja RASMS (Republikas augstākās sporta meistarības skola) komandā, kas kļuva par "Latvija bērza" pēcteci PSRS čempionāta 2. līgā. Rīgas “Dinamo” pamatvārtsargs bija Vitālijs Samoilovs, bet Irbe un Vadims Ņikitins sezonas laikā dabūja ieiet vārtos uz pāris spēlēm katrs. Nekas citādāk nebija arī 1987./1988. gada sezonā, kas kļuva par vēsturisku Rīgas “Dinamo” meistarkomandai PSRS čempionāta augstākajā līgā un par Artūra Irbes “atklāšanas sezonu”.

Samoilovs 1987. gadā bija trešais vārtsargs PSRS izlasē (pirmie divi – Jevgeņijs Belošeikins un Sergejs Miļņikovs), viņš bija viens no trim vārtsargiem, kas gatavojās arī 1988. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Kalgari. Rīdzinieki sāka sezonu ne visai veiksmīgi, viņi knapi iekļuva PSRS čempionāta otrajā posmā jeb starp desmit labākajām komandām, kuras vēl divos riņķos spēlēja par iekļūšanu pusfinālā.