Uldis Leiškalns. Spilgts. Pamanāms. Tāds kārtīgs latvietis. Bijušais operas solists. Prātā patur ne tikai dziedātās operas ārijas, bet arī visu, ko dzīve piespēlējusi kā iespēju. "Katram savi tarakāni," tā Uldis Leiškalns raksturo savu dzīvi. Ar tādu pašu nosaukumu 2020. gadā tapusi arī režisores Martas Kalniņas veidotā dokumentālā filma par cilvēku, kurš vienmēr ir operas tuvumā, šobrīd gan vairāk Vecrīgas ielās. Filma šobrīd pieejama "LMT Viedtelevīzijā".

ABONENTIEM ABONENTIEM

Pastāsti par to vairāk.

Šobrīd esmu savā radošajā darbā brīvmākslinieks. Dziedu Rīgas vecpilsētā. Vēroju ikdienas ainiņas, cilvēkus. Un meklēju pozitīvās vibrācijas. Ir dienas, kad ar prieku dziedu un par to saņemu lielu paldies finansiālā izteiksmē. Ir dienas, kad finansiālais paldies ir mazāks. Grūtāk ir tajos brīžos, kad esi emocionāli noguris. To klausītājs jūt.

Izskatās, ka tu neesi tikai dziedātājs. Vai neviens nav mēģinājis tavu nodarbošanos salīdzināt ar burvju mākslinieka darbu, kurā ir daudz maģijas?

Vispār tas ir tāds dievišķās ķīmijas mikss, kur es esmu kā alķīmiķis. Ir brīži, kad nevaru padziedāt. Tas brīžos, kad esmu ar kādu sastrīdējies. Diafragma sāk trīcēt, un saprotu, ka jāiet ir mājās. Es vairāk cenšos koncentrēties uz dienām, kad ieslēdzas tāds īpašais mīlestības kods.