Viena no manām senākajām Jāņu atmiņu gleznām ir Skultes aizaugušās pļavas, kurās izpļauta vien šaura taciņa līdz lielajai ugunskura vietai. Visapkārt migla, sisina sienāži, ugunskurs sprakšķ, bet mamma un tētis ved mani ekspedīcijā prom no svinētājiem, iekšā pļavā, lai parādītu brīnumu - naktsvijoļu audzi, kas manā prātā arvien vēl laistās rasas dimantos tik spoži kā paši jāņtārpiņi vai modīgais atmiņu kadru aizmiglojums tā laika televīzijā.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Vēlāk šo ainu savās domās uzbūru, kad pirms aizmigšanas klausījos Annas Sakses "Pasakas par ziediem". Varbūt man lasīja priekšā arī citas, bet atceros es vienīgi par naktsvijoli, turklāt tik vizuāli spilgti, it kā tā būtu bijusi filma. Toreiz manā apziņas pasaulē nebija nekā saldsērīgāka par literāro varoni Jāni, kas, kādā senā Jāņu naktī mežā pazaudējis līgavu Zani, ik gadu to meklē vientulīgā naktsvijoļu smaržā, kas "reibina vairāk par skūpstiem". Satricinošais pasakas fināls atklāj, ka Zane pati, bēgot no laulības ar Meža garu, pārvērtusies naktsvijoles ziedā drošā pārliecībā, ka Jānis viņu meklēs un atgūs, to noplūcot. Jānis neplūc, viņš tikai vēro no malas, bet kad gan kas labs noticis ar malā stāvētājiem? Jāņos tā nevajag darīt, un tā lai šoreiz ir šīs pasakas morāle.

Jāņi nav koncerts vai teātra izrāde, ko garu ģīmi izvērtēt. Jāņi ir tik, cik tos rada sev katrs pats.

Nenoliedzami radīšanas procesā svarīga ir rūpīga gatavošanās, bet nepietiks vien ar izšķērdīgu gaļas un kečupa iepirkšanu. Vairāk no svara ir sagādāt diegu spoles bezgalīgām ozola vītnēm un kaudzēm pļavu ziedu, lai piebērtu visas malas ar pilnīgi ekoloģisku konfeti. Tomēr vēl būtiskāk par greznošanu un ziedošanu ir saņemt drosmi un pašam nodziedāt īstu, gadsimtiem senu līgotni, atmest kaunu un savai kompānijai iemācīt rotaļu "Šurp, Jāņa bērni", pirmoreiz siet mazliet greizu siera rituli, ar pilnu apziņu un baudu pārlēkt kādam bikluma ugunskuram sevī, lai sajustu savu spēku, dabisko vērtību, karsto dzīvību.

Ko nozīmē “Līgo” un kā sauc vasaras saulgriežus?

Laikmetā, kad milzīgo pretapaugļošanās biznesu arvien straujāk un dārgāk izkonkurē izmisīgi centieni pēc ģimenes pieauguma arvien jaunāku cilvēku vidū, jādomā, par Jāņu auglības rituālu renesansi nevajadzētu šaubīties. Pats svētku uzsaukums, piedziedājums un burvju vārdiņš "Līgo" vienā no versijām tulkojams kā bērna radīšanas šūpas, kustības, kas sašūpo ne vien abus mīlētājus, bet visu auglīgo pasauli, aicina plaukt un vairoties. Pēdējo desmit gadu laikā, šķiet, būsim jau iemācījušies arī citu šī svinīgā vārda tulkojumu – lībiešu valodā tas nozīmē “lai top”.

Valodniecības jautājumu apskatot plašāk, pārsteidzoši, ka ne vien pēdējo desmit, bet pat simts gadu laikā tā arī neesam apguvuši, kā pareizi saukt šos latviešu gadskārtas svarīgākos svētkus. Tikai dažus gadu desmitus 19. gadsimta beigās jaunlatviešu vidū bija populāra ideja par Jāni kā pilnībā kristietības uzspiestu tēlu, kas aizstājams ar šķietami tautiskāku, tomēr gluži jaunizveidotu dievību Līgo, Līgu jeb Līgā (šim pašam skaistajam un ziedošajam teiksmu tēlam veltīts arī latviešu Dziesmu svētku simbols – Līgo karogs). Nepamatotā svētku nosaukuma maiņā Emilis Melngailis atzinies jau 1928. gadā, sakot: “Izdodams savu pirmo krājumu, kurā ietilpa tikai Jāņu dziesmas, es jaunās dienās, 1900. gadā, sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu - Līgosvētki, kurš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus - Jāņudiena, Jāņunakte, kā jau bieži muļķība nosēžas goda vietā galda galā, lai arī uz īsu brīdi.” Īsais brīdis izrādījies visai garš, jo vēl šodien Latvijā ļoti bieži runājam par Līgo svētkiem vai vēl sliktāk - vienkārši par Līgo, aizgūstot krievu valodas tradīciju saukt lietas vienīgi to raksturojošajā apzīmētājā (teikt ванная par vannas istabu vai tikties “botāniskajā”, domājot botānisko dārzu). Citējot Ilgu Reiznieci,

“šie svētki, protams, ir saulgrieži, tomēr dainās jūs neatradīsiet ne vārdu saulgrieži, ne saulstāvji, bet gan tikai Jāņi, Jāņu vakars, Jāņu diena. Jā, Jāņos notiek līgošana, arī dziesmas sauc par līgotnēm, tomēr - Līgo svētki - tas ir prazdņik Ļigo (krieviski - Līgo svētki).”