Apzināti vai neapzināti cilvēki izvēlas blakām redzēt sev līdzīgos. Ar viņiem ir vairāk šķietami kopīgā, daudz ērtāka komunikācija, grūtākos jautājumos nav nepieciešama dziļāka analīze, jo domas vienkārši sakrīt. Te gan jāmin fakts, ka tādā veidā tiek palaista garām viena ļoti būtiska lieta – iespēja iepazīt citādāk domājošus, citādāk redzošus un "citādāku gaisu elpojošus" cilvēkus, principā cilvēkus, kuriem ir savādāks skatījums uz dzīvi, kuri nāk no cita sociāla slāņa.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Viss ir labi līdz brīdim, kad iestājas sava veida strupceļš un nepieciešamas jaunas idejas vai cilvēks ir darba meklējumos. Tieši tajā brīdī tiek maksāta visaugstākā cena tam, ka dzīve norit vienā šaurajā burbulī.

Kā Marks Granoveters apgalvo – ir divu veidu saites. Stiprās un vājās. Stiprās saites ietver sevī komunikāciju ar pašiem tuvākajiem - vecākiem, dzīvesbiedriem, tuvākajiem draugiem. Ja uz to skatās no darba tirgus skatupunkta, tad var teikt, ka darbu parasti atrod, tieši izmantojot vājās saites, kas ir tie cilvēki, kuri ienākuši dzīvē pavisam nejauši, nesen satikti.

Pēcpandēmijas laikā noteikti ir dažas lietas, ko var darīt, lai uzlabotu sociālās dzīves kvalitāti. Viena no tām: izmantot "ne perfekto sociālo meklētāju". Tas tikai nozīmē, ka ir nedaudz jāmaina veids, kā sastopam jaunus paziņas un draugus. Ideālā gadījumā cilvēku tīklam jākļūst savā ziņā neprognozējamam, jo kā var iegūt savādāku pieredzi, jaunu darbu vai draugus, ja visa ikdiena sastāv no tiem pašiem maršrutiem, cilvēkiem, veikaliem, pusdienu ēstuvēm?