Apdziedāšanas tradīcija latviešu tradicionālajā kultūrā iegūlusi kā ola ligzdā un, šķiet, uz palikšanu.
Pārlapojot latviešu tautas dainas, ar zināmu pārsteigumu jāatzīst, ka nereti apdziedāts tiek cilvēka izskats, darba tikums, bet ne rakstura īpašības. Pie pašiem lielākajiem grēkiem pieskaitāms slinkums, nevīžība, skopums un resnums. Pie dižākajiem tikumiem – čaklums, devība, skaistuma izjūta.
Mūslaiku apdziedāšanas tradīcija visā savā krāšņumā pārmantojusies ne tik daudz Jāņu aplīgošanas tradīcijās, cik sociālo tīklu un mediju neizdziedamajās tirādēs. Ja sociālajos tīklos var mēnešiem un gadiem aplīgot krūšu implantus, plastiskās ķirurģijas meistardarbus, dibena izmērus, trūkumā iedzītās latvju tautas eksotiskos ceļojumos, kleitu un vispār modes tādu vai šitādu parādīšanos pašmāju “jāņamāšu” un “jāņatēvu” publiskajā sētā, tad varam sacīt, ka tradīcijas, nudien, nav atmestas. Pat jāņabērni ir anonīmi, kā tas bijis arī vecos laikos, klīstot no mājas uz māju un diedelējot sieru un alu. Tikai darba tikums, čaklums un iznesība sētas daiļošanā apcirpusies līdz strupai ūsai – lepnums rotā ēdienu fotogrāfijas, ne tikai sakoptos dārzus un teļus, cūkas (tagad – suņus, kaķus).
