Reiz dzīvoja sērijveida slepkava, un no viņa bija jāuzmanās tiem, kuri, neko ļaunu nenojauzdami, tumšā, tukšā mājā nodarbojās ar seksu. Apmēram tā risinās notikumi dažās no mūsdienu pamācoši biedējošajām pasakām, kas moderni tiek dēvētas par šausmu filmām. Bet kāpēc šausmenēs par cirvi vicinoša psihopāta upuriem nereti kļūst jaunas, glītas meitenes, kuras tikko atdarījušas krūšturus? Vai tiešām viņu plikumi ir tik asinis dzīslās stindzinoši?

ABONENTIEM ABONENTIEM

Kā evolucionēja šausmu filmas

American International Journal of Contemporary Research publicētais Viktorijas Prohaszkovas pētījums “Šausmu žanrs” apliecina, ka bailes ir viena no senākajām un spēcīgākajām emocijām. Klausoties, lasot vai vērojot biedējošus notikumus, ķermenī notiek adrenalīna pieplūdums un paradoksālā kārtā mēs jūtamies dzīvāki. Tāpēc šausmu žanrs kļuva klātesošs jau pašos mēmā kino pirmsākumos ar tādām filmām kā 1915. gada ebreju folklorā balstītais “Golems” (Der Golem), 1920. gada “Doktora Kaligari kabinets” (Das Cabinetdes Dr. Caligari) un 1922. gada vampīru šausmu simfoniju “Nosferatu”.

20. gadsimta 50. gados šausmu filmas mainījās un tajās ienāca bailes no laikmeta parādībām, piemēram, “Aukstā kara” (aukstais karš ir stāvoklis, kad nenotiek reāla karadarbība, bet tiek izvērsta spiegošana, ekonomiski vai politiski ierobežojoši pasākumi - aut.). Šādas filmas ir “Ķermeņa sagrābēju invāzija” (Invasion of the Body Snatchers, 1957) un “Neticamais stāsts par sarūkošo vīru” (The Incredible Shrinking Man, 1957), kurā galvenais varonis pēc neveiksmīga eksperimenta sāk rauties mazumā un viņu apdraud visikdienišķākās lietas, piemēram, kaķis vai zirneklis.