Jāņi tiek uzskatīti par senu un autentisku, unikālu latviešu tradīciju. Daudzi tā domā un pie tā arī paliek joprojām. Tad pušķo durvis ar meijām, meitas vij vaiņagus, garšo mājās sieto ķimeņu sieru un alu, dzied līgodziesmas, puiši un vīri kurina ugunskuru un visbeidzot godina Jāni. Sēžot pie ugunskura visu nakti nomodā, jo „kas gulēs Jāņu nakti, gulēs visu vasariņu“. Kāpēc mēs svinam tieši tā un nevis citādi? Kas ir galvenais – saulgrieži vai Jāņa godināšana?
Protams, ka vasaras saulgriežu laiks Ziemeļeiropā bija saistīts ar ticību dabas spēkam un ar augu pārdabiskām īpašībām tieši šajā īsajā – saulgriežu naktī. Visā Ziemeļeiropas reģionā ir pieņemts šajā laikā vākt ārstniecības augus. Ir pieņemts kailiem „ripināties“ pa rasu tieši šajā naktī. Tas dodot spēku un novēršot slimības. Saulgriežos nopītie vaiņaga jāglabā līdz Ziemassvētkiem (nākošajiem saulgriežiem) un jāsakurina Ziemasvētku pirtī. Vaiņags jāpin no 7 dažādiem ziediem un pirms gulēt iešanas jāpaliek zem spilvena. Tad sapnī parādīsies izredzētais. Kā īsti bija ar seksu un vairošanos? Saulgriežu nakts asociējas ar auglību visās nozīmēs. Taču pierādījumus kā tas īsti tika praktizēts, mums nav.
Līdz ar urbanizāciju pagarinājās atvaļinājumu laiks un pilsētnieki mēdza doties uz laukiem pie radiem, lai tur svinētu vasaras saulgriežus. Tur tika lietots degvīns, alus un svinēšana daudziem sāka asociēties ar pārmērīgu alkohola lietošanu.
