Jāņus es nosvinēju nevis pie ugunskura babas lauku mājas pagalmā vai drauga vecāku dāčā, bet gan meklējot viena no savdabīgākajiem un izcilākajiem latviešu gleznotājiem Ausekļa Baušķenieka kapu Baltezera kapos. Kāpēc? Tāpēc, ka es negāju bērnudārzā.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Bērnudārzā es negāju. Negribējās. Paliku mājās viens, nodarbojos ar lietām. Reizēm kurināju krāsni un griezu avīzi, bet citreiz skatījos pa logu vai griestos. Mājās mums bija diezgan daudz grāmatu – visādi romāni, miljards eksemplāros izdotie Viļi Lāči, Grāfi Monte Kristo un Bidstrupi. Bija arī dažādi biezi katalogi un pāris mākslas albumu. Visas grāmatas beigās jau zināju no galvas. Žila Verna “20 000 ljē pa jūras dzelmi”, piemēram, izlasīju 17 reizes. Pilnīgi nopietni. Visus katalogus biju sašķirstījis tā, ka lapas bija kļuvušas caurspīdīgas. Īpaši mīļš man bija gleznotāja Ausekļa Baušķenieka albums (Konstants Zigurds. Auseklis Baušķenieks. Rīga: Liesma, 1990.). Nevis tāpēc, ka es bērnībā biju kaut kāds tur mākslas mīlis un pazinējs, bet gan tāpēc, ka albumā bija, maigi sakot, visai interesantas bildītes. Tā sakot, nedaudz dīvainas. Vispār – diezgan baisas. Godīgi sakot, Baušķenieka bildītes, visticamāk, ir vainīgas pie tā, ka es tāds, ziniet, pats jocīgs dažreiz.

Kā nu ne? Lūk, jau uz albuma vāka – kaut kāds tilts bez margām, pilns ļaužu, viens veļas upē iekšā, kur ar laivu brauc kaut kāds spoks. Un it kā nepietiktu ar to vien – debesīs vēl pilns ar kaut kādiem dieviem. Citā bildītē atkal čalim galva uz atsperes aizlido prom, bet citi par to smejas. Vai tur, rau, kungs uzvalkā sēž milzu ausī. Dieva ausī. Vēl citur pliks, muskuļots milzis sēž, ceļus pie zoda pievilcis.