Vai Latvijas hokejā jau sākusies pieredzējušo aizsargu noiešana no slidenā ledus? Spriežot pēc pasaules čempionāta – nē, tas nav noticis. Malā atstāts vienīgi Oskars Bārtulis (1987) un pats kaut kad pagājis nost Guntis Galviņš (1986). Pārējie visi nosacīti vecie – Kristaps Sotnieks (1987), Oskars Cibuļskis, Arturs Kulda (1988) “izpogāja” par sevi jaunākos, bet mazāk pieredzējušos kolēģus.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Pamatlīnijās mums ar Latvijas izlases galveno treneri vērtības sakrīt. Pirmie pieci vai pat seši aizsargi ir pamanāmi arī bez palielināmā stikla. Veidojot savus spēlētāju rangus, vados pēc tā, ko redzu, tāpat pēc statistikas, pēc tā, kā es atceros šā hokejista spēli no pasaules čempionāta, un atklāšu arī noslēpumu – vērā tiek ņemtas Latvijas izlases galvenā trenera Boba Hārtlija izvēles. Kas vairumā gadījumu mums sakrīt.

Principā aizsargu rangā nekas būtiski nav mainījies kopš 2019. gada beigām, rakstot par Hārtlija izvēlēm iepriekšējos pasaules čempionātos. Esmu spiests citēt pats sevi: “Herningā (2018) un Bratislavā (2019) Hārtlijam bija pieejami Cibuļskis, Galviņš, Freibergs, Sotnieks, Balinskis, Rubīns, Zīle, Siksna, Kulda un Jaks. Ja vien kāds nav bijis savainots, pirmais aizsargu pāris bijis Cibuļskis – Galviņš, otrais Freibergs – Sotnieks vai Balinskis – Sotnieks, trešais Kulda – Balinskis, Zīle – Freibergs, Rubīns – Freibergs, Jaks - Balinskis. Ja vien uz Pekinas olimpisko atlasi visi šeit nosauktie būs veseli, tad četri aizsargu pāri praktiski zināmi.

Bet! Bobs nekad vēl nav strādājis ar Kārli Čuksti... Atstāt Čuksti malā? Nebūtu prātīgi! Līdz riebumam neanalizējot, kurš labrocis un kurš nevar nospēlēt labajā/kreisajā malā, es Bobam ieteiktu šādus aizsargu pārus: Balinskis – Rubīns, Cibuļskis – Freibergs, Čukste – Sotnieks, Jaks – Kulda, nākamie – Zīle, Galviņš. Bet kurš no viņiem labākais?