Pirms pasaules čempionāta Rīgā vārtsargu tēma vazāta tik ilgi, kamēr... Kamēr Viesturs Koziols kā pirmais nepateica, ka Elvis Merzļikins nevar būt ar Latvijas izlasi. Tad arī sākās lieldiskusija: kā rīkoties Bobam Hārtlijam?

ABONENTIEM ABONENTIEM

Kādu laiciņu plecu pie pleca treniņnometnē strādājušajiem, bet izlasē par abiem kopā vienu spēli pasaules čempionātā aizvadījušajiem Ivaram Punnenovam un Jānim Kalniņam piemest klāt jauno “tīģeri” Matīsu Edmundu Kivlenieku, vai ļaut lai Ivars un Jānis sadala pirmā numura laurus, trešā vārtsarga vietu atvēlot jau Bratislavā tur pabijušajam Dāvim Gustam Grigalam.

Hārtlijs personīgi zvanīja Kolumbusas “Blue Jackets” ģenerālmenedžerim Jarmo Kekalainenam, ka viņam vajag Matīsu. Ar piesolījumu, ka pasaules čempionātā Rīgā viņš būs Latvijas izlases pirmais numurs. Vai Hārtlijs riskēja? Jā un nē. Jo viņš acīmredzot ne Jānī, ne Ivarā pirmo numuru neredzēja, bet viņa hokeja filozofija pieprasa, ka tādam jābūt. Vai Kivlenieks pats to gribēja? Jā un nē. Kurš gan negrib mājas čempionātā būt izlases pirmais vārtsargs? Turklāt ar gana lielām iespējām, ka viņš būs Latvijas izlases aptverē arī Pekinas olimpiskajās spēlēs. Viss vairāk nekā loģiski. Nekādu pārmetumu Kivleniekam. Pārmetums Hārtlijam un Latvijas izlases vārtsargu trenerim Edgaram Masaļskim. Visupirms jums abiem bija jājūt, ka Matīss nav Merzļikins, galu galā viņam Rīgā bija debija pasaules čempionātā vārtos. Teiksiet – ja NHL un Kolumbusā var, tad kāpēc lai nevarētu krietnu klasi zemākā turnīrā?