Kas notiek tad, kad okupants redz sevi spogulī kā atbrīvotāju, nevis iekarotāju? Šo piemēru ikviens no mums izbaudīja Padomju Savienības laikā, kad okupācijas armija interpretēja sevi kā Latvijas atbrīvotāju, nevis paverdzinātāju. Tad laupītājs sāka uzvesties kā "labdaris" un daļa apolitisko ļaužu šim tēlojumam noticēja.

Vācu okupantu domāšanā Norvēģijai pienācās īpaša loma okupēto valstu vidū. Pēc vācu rasu higiēnistu domām norvēģi skaitījās īsti un derīgi ārieši, jo viņu dzīslās plūstot „nordiskās“ asinis un tāpēc tos vēlams iekļaut Volksgemeinschaft sastāvā jeb vācu plānotajā nākotnes tautā. Tas nozīmē, ka okupants jau laicīgi redzēja iekarotās teritorijas kā funkcionālas nākotnes valsts sastāvdaļas. Norvēģija bija paredzēta kā Lielvācijas daļa. Par latviešiem un Latviju, kas nebija ne slāvu tauta, ne slāvu valsts, šī vīzija nacistiem tik skaidra nebija, jo pirmajos projektos tika paredzēta vietējo izsūtīšana uz „austrumu zonām“, lai atbrīvotu „pasaules telpu“ vienīgi vācu āriešiem. Taču kā darbaspēks baltu tautas skaitījās noderīgas sev ierādītajā ģeogrāfiskajā zonā. Ar norvēģiem attiecības bija citādas, jo nacistus magnetizēja vikingu iekarotāju pagātne. Hitlers sevi redzēja spogulī kā moderno vikingu, kas ar modernā ieroča – industrializācijas palīdzību padarīs Norvēģiju par nākotnes lielvalsti.

CopyLinkedIn Draugiem X