Caur kāda Lāčupes kapu pieminekļa logu kā caur televizoru nu vēro haotisku, bet patiesu, neganti pašreflektīvu stāstu par leģendāro mākslinieku un mūziķi Hardiju Lediņu, viņa dibināto eksperimentālās mūzikas grupu NSRD, manu lepnumu, latvietību, kapiem un nelielu piedzīvojumu.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Tieši pie Liānas Langas vērsos, lai uzzinātu to, kas vispār bija Lediņš. Es prasu: “Kā kaut kas tik margināls kā Lediņš un NSRD varēja kļūt tik populārs?” Langa droši vien apmulsa par manu muļķību, jo nekavējoties atbildēja: “Viņš ir nemargināla liela vēriena figūra Latvijas kultūrā.” Un patiesi, kāpēc gan margināls? Visi ģēniji ir maķenīt dīvaini. Kāpēc gan ziemas spelgonī uz veikalu pēc vīna neiet basām kājām? Kāpēc gan dziesmā nepadot labrītu putrai? “Hardijs Lediņš vienmēr dzīvoja it kā citā pasaulē. (..) Hardijam Lediņam dzīve bija viena no mākslas formām,” raksta Rudaks.