Pavadīt visu savu nomoda dzīvi cilvēku pūlī vai pasākumos, kuros pulcējas domubiedri vai aizraujoši un interesanti cilvēki, ir noderīgi, bet neiespējami, jo cilvēkam vajag savu telpu, savu laiku, citiem vārdiem, vientulības brīžus un klusumu. Iespējams, ka šādas vajadzības rodas tikai vecākiem cilvēkiem, kaut kopš bērnības man vienmēr bijusi vēlme kaut kur ik pa laikam nolīst un paslēpties no citiem. Bet šis nebūs stāsts par manu pieredzi, bet par mūsdienu laiku, kad “attālināta” saziņa kļūst par normu vai garīga sabrukuma cēloni, jo mēs katrs gribam sarunāties ar fizisku būtni, nevis datorā redzamu attēlu, tāpēc tik daudzi cilvēki tiecas izmantot jebkuru iespēju satikties ar trīsdimensiju būtni, nevis šīs būtnes divdimensiju bildi.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Tā kā neticu ne kristāla bumbām, ne Taro kārtīm, tad varu droši apgalvot, ka savu dzīvi nespējam ne pilnībā saplānot, ne prognozēt. Diez vai kāds no mums pirms dažiem gadiem varēja iedomāties, ka tikšanās Zoom platformā kļūs, kā dažs labs apgalvo, par jauno “normalitāti” (visai neveikls un briesmīgs vārds). Attālināta tikšanās praktiski ir sinonīms atsvešinātībai, bet tiem, kam nav interneta, tas ir sinonīms galējai izolētībai. Pasaule, kurā rokasspiediena vietā daudzi tikai pamāj ar galvu vai izmanto žestu, kad elkonis saskaras ar elkoni, ķermeņa valodas kontekstā ir radusies jauna sasveicināšanās zīme, kas ielauzusies sadzīvē ar jauno realitāti, kurā dominē virtuālā telpa.

Agrāk cilvēki maskas izmantoja (vismaz filmās), kad laupīja bankas, bet šobrīd pa pusei aizsegta seja ir kļuvusi par ierastu parādību un masku ražošana par varenu industriju, tāpēc diezgan absurds ir apgalvojums, piemēram, ārsta kabinetā: “Jūs daudz labāk šodien izskatāties”, ja vienīgais, ko dakteri redz, ir pacienta piere. Kādā veidā tas viss ietekmē garīgo veselību, lai paliek psihologu un psihiatru un citu medicīnas nozaru speciālistu ziņā, jo arī ne par to būs šis stāsts, un rodas jautājums - par ko tad? Protams, par kino, un vai kino ir mainījies laikā, kad kino zāles ar lielajiem ekrāniem ir ilgu laiku bijušas tukšas, un vai daļa cilvēku pieraduma dēļ neatgriezeniski nav atsvešinājušies no kino kā kolektīvas baudīšanas mākslas?

Nesen notikušais Kannu festivāls tomēr apliecināja pretējo, ka kino atgriešanās uz lielā ekrāna ir ievērojams notikums daudzu skatītāju dzīvē, tāpēc jauno “normalitāti” drīzāk jādēvē par jauno “nenormalitāti”.

Lai arī šodien dažs labs atkal prognozē kino nāvi, šādam apgalvojumam nespēju piekrist. Par kino nāvi tika runāts jau sen - kad kino parādījās skaņa un kad diemžēl daudzas mēmā kino zvaigznes bija spiestas aiziet no kino, jo skaņas filma prasīja gluži atšķirīgu aktiermākslas meistarību. Savulaik Berlīnes kinofestivālā, kino simtgades gadadienā, daudzi esot vaimanājuši: cik žēl, ka kino nav nodzīvojis līdz savai simtgades jubilejai. Bet atcerēsimies vienkāršu faktu - līdz ar jaunu tehnoloģiju izmantošanu kino mainās ne tikai filmas uzņemšanas un pēcapstrādes tehnoloģija, bet, iespējams, pati kino daba.

Kino pāreja uz mazajiem ekrāniem - datoru, viedtelevizoru vai mājas kino zāli ir loģisks process, jo savulaik, kā visi labi zinām, kino bija iespējams skatīties tikai kinoteātrī, un kino apbedīšana nebūt nenotiks, kamēr to kāds skatīsies vienalga kādā formātā.

Neskaitāmajās filmu straumēšanas vietnēs - Netflix un citās - vismaz puse piedāvājuma, ja ne vairāk, ir seriāli (tas gan atkarīgs no skatīšanās paradumiem - jo vairāk es skatos franču vai itāļu filmas, jo vairāk tās man tiek piedāvātas, jo Netflix ir kā mākslīgā intelekta surogāts, tas bieži vien zina par manu kino gaumi neticami daudz), un seriālus neviens jau sen vairs nesauc par “ziepju operām” (soap operas), jo to mākslinieciskā kvalitāte, kino valodas elementi un stils līdzinās mākslas kino. Tiesa, ne vienmēr. Bet ir jau arī draņķīgas spēlfilmas, kāpēc seriāliem būtu jākļūst par izņēmumu vai ideālo kino?