Mūsdienās vecāki bērnu attīstībā pieliek īpašas pūles. Agrīnā lasītapmācība, mūzikas nodarbības, ciparu un skaitļu iegaumēšana – viss par prieku mammai. Nereti gadās dzirdēt, ka attīstības un apmācības uzdevumi tiek lietoti jau gandrīz kopš dzimšanas, jo, sasniedzot trīs gadu vecumu, var būt par vēlu... Vai tiešām viss būtu nokavēts?

ABONENTIEM ABONENTIEM

Fanātiskiem vecākiem šķiet: ja bērns netiek maksimāli noslogots, tad viņš potenciāli var kļūt par mazkvalificēta darba veicēju. Tomēr ļoti bieži pierādās, ka talants, kas modies un attīstījies bērnā ļoti agrā vecumā, nekalpo kā dāvana, bet drīzāk ir kā smags pārbaudījums.

Nesen televīzijā bija redzams sižets par kādu ģimeni no Krievijas, kur abu vecāku astoņgadīgo meitu ir gatavi uzņemt Maskavas Valsts universitātē, psiholoģijas fakultātē, ja meitene veiksmīgi nokārtos iestājeksāmenus. Vidusskolas eksāmeni jau ir nokārtoti. Vecāki apgalvo, ka savus bērnus māca pēc pašu izstrādātas metodes, kurā ir viss, izņemot, iespējams, bērnību...

Šajā ģimenē aug vairāki bērni. Meitene Alisa, par kuru ir stāsts, ir nokārtojusi eksāmenu matemātikā, bioloģijā, informātikā un krievu valodā. Tētis gan neuzskata, ka Alisa būtu pieskaitāma brīnumbērnu pulciņam. Meitai sasniedzot četru gadu vecumu, vecāki izlēma, ka ir īstais laiks sākt mācības pirmajā klasē. Viņa jau tobrīd lasīja simt divdesmit vārdus minūtē, kā arī skaitīja līdz simts un atpakaļ. Skolotāji gan piedāvāja bērnam vēl pabūt bērna lomā, tomēr vecāki izlēma, ka sāks mājmācību, un paši kļuva par skolotājiem. Tēvs pats absolvējis Maskavas Valsts universitāti, kur studēja psiholoģiju, pēc tam turpinājis studijas, apgūstot matemātiku un kibernētiku. Paralēli otrai izglītībai studēja aspirantūrā psiholoģijas jomā. Vēlāk vēl turpināja izglītību bioinformātikas un molekulārās bioloģijas laukā. Mātei savukārt iegūtas divas augstākās izglītības, viena no tām saistīta ar finanšu nozari. Abu vecāku otrs bērns, Alisas septiņus gadus vecais brālis, arī jau saņēmis atestātu – tiesa gan, par devītās klases absolvēšanu.

Vecāki stāsta, ka izstrādājuši speciālu apmācību metodi, kurā nav atzīmju, jo tas bērniem ir galvenais stresa izraisītājs. Uzsvars tiek likts uz lasīšanu. Kā izskatās šo bērnu ikdiena? No rīta viņi spēlējas, pēc tam dažas stundas lasa. Netiek aizmirsts par to, ka ir valsts izstrādāta programma, procedūra, kas rezultātā, beidzot skolu, ir jāzina, – pēc tā arī viņi vadās. Atbilstoši katra bērna spējām tiek izstrādāta individuāla apmācība. Nevar nepiebilst, ka jau pavisam maza Alisa apguvusi arī ķīniešu valodu. Ir gan priekšmeti, kuri tik viegli astoņgadīgajai meitenei nepadodas, jo nav vēl izpratnes par, piemēram, Fjodora Dostojevska darbu ‘’Noziegums un sods’’ vai Ļeva Tolstoja ‘’Karš un miers’’. Lai arī vecāku mācītajā programmā ir ietverta literatūra, atcerēties un citēt kaut ko no Puškina bērniem sagādāja problēmas.

Un tiešām rodas jautājums, vai astoņgadīgs bērns, kurš, pēc vecāku teiktā, vēl nav izaudzis līdz tam, lai saprastu jau iepriekšminētos darbus, varēs, studējot psiholoģiju, saprast, piemēram, Jungu un Freidu? Tas gan ir tikai viens aspekts. Otrs vērā ņemamais moments - nemācoties skolā, tiek zaudēta arī socializācija, kas šajā vecumā ir būtiska, lai veidotos veselīga attieksme pret cilvēkiem un dzīvi kopumā. Nav ņemts vērā, ka sākot mācības augstskolā, bērnam būs jāsaskaras ar palielinātu stresu, iespējams, būs grūtāk uztvert informāciju, kā arī daudz grūtāk būs komunicēt ar grupas biedriem, ar kuriem noteikti būs vecuma atšķirības.

Nevilšus rodas jautājums – kurš tad galu galā iestājas augstskolā? Astoņgadīgā meita vai vecāki? Kā psihologs norāda, te drīzāk runa ir par vecāku pašrealizāciju, kā arī savas pašvērtības paaugstināšanu uz bērnu rēķina.