Kas es esmu? Viens no bijušajiem Latvijas valsts vadītājiem Valdis Zatlers izteica šo spārnoto frāzi, un tā nu jau ir iesakņojusies mūsu ikdienas dzīvē, tā sakot, kļuvusi gandrīz par folkloru. Neskatoties uz to, jautājums arvien nezaudē aktualitāti. Un jā – vai tu zini, kas tu patiešām esi, kā sevi atrast un, galvenais, kur sevi meklēt? Baznīcā? Darbā? Ģimenē? Ceļojumā? Varbūt retrītā?

ABONENTIEM ABONENTIEM

Jebkurš no apskatītajiem variantiem būs gana labs kādam cilvēku lokam. Katrs izvēlēsies pēc sajūtām. Savām sajūtām. Te, šķiet, slēpjas galvenā atslēgas frāze – paša cilvēka sajūtas. Tātad jāmeklē sevī.

Pēdējos gados diezgan daudz runāts par viedām, interesantām, cilvēku bagātinošām garīgām praksēm. Vārds retrīts arī kļuvis par tādu, par ko sapņo daudzi. Kas tad ir retrīts? Retrīts, tulkojot no angļu valodas, nozīmē nošķirtību, pārveidi, būšanu vienatnē. Tā ir garīga prakse, kas ļauj pabūt vienatnē ar sevi, atbrīvot apziņu no haotisko domu virknējuma, lai paskatītos uz savu dzīvi no malas. Kā vēsta vietne contemplatio.lv, retrīts ir laiks un telpa, kas tevi nošķir no ikdienas steigas un kņadas. Retrīta laikā tu apstājies, lai būtu kopā ar sevi, virzītos uz sava Es dziļāko būtību. Vienlaikus tu esi kopā ar cilvēkiem, kuri ir līdzīgos meklējumos.

Septiņas, desmit vai trīsdesmit dienas – tas ir standarta laiks, ko pavada retrītā. Ir arī īsāki – vienas vai trīs dienu retrīti. Vai tā nav liela ekskluzivitāte pavadīt veselas desmit dienas, lai ielūkotos sevī? Kas būs balva, ko saņemsi pēc šīm desmit dienām? Noteikti klātbūtnes pieredze, kas nav mazsvarīga, un savādāks skatījums uz lietām. Un tālāk? Vai vismaz daļa no iegūtās pieredzes tiks pārnesta uz ikdienas dzīvi?

Ir salīdzinoši viegli nedēļas laikā mēģināt gūt apskaidrību, bet vai skarbā realitāte pēc tam mūs nenoliek pie vietas? Piecelties, lai kādreiz vēl nokrītot atkal spētu piecelties. Jā, uz šo jautājumu arī tā var skatīties.

Atgriežoties pie domas, ka visas atbildes jāmeklē sevī, nevilšus aizdomājies par to, cik daudz laika ikdienā katrs var veltīt vai velta sev. Ar to nedomājot friziera vai kosmetologa apmeklējumu, nelielu pastaigu vai iepirkšanos lielveikalā. Varbūt tieši tādēļ, ka nav iespējams katru dienu veltīt sev laiku, rodas pastiprinātā vilkme pēc ilgākas pabūšanas vienatnē, apvienojot to ar kādas jaunas tehnikas apgūšanu?

Ja retrīts ir apzinātības veicināšanas metode, kas palīdz būt "šeit un tagad" un pēc kura cilvēks "iegūst spārnus", tad aktuāls ir jautājums: varbūt ir vērts spārnus audzēt pamazām? Vienmēr ir vairākas iespējas. Ko izvēlētos tu? Iegūt spārnus uzreiz, lai pēc tam, ikdienas izaicinājumu ieskauti, tie, iespējams, tiktu aplauzti, vai audzēt pamazām pašam, lai vēlāk, kad nepieciešams savādāks virziens vai augstāks lidojums, tiktu atstāta vieta izaugsmei?