Skanstē – Rīgas modernākajā rajonā, kas pretendē uz 21. gadsimta Rīgas vizītkartes statusu, patvērušies aiz betona žoga, dzīvo pēdējie pieci Skanstes bezpajumtnieki, pirms gada padzīti no tuvējiem dārziņiem. Pa dienu viņi dodas uz “zaļo trasi’’ – atkritumu konteineriem, kur savākto ratiņos ved atpakaļ uz lepno biznesa un darījumu centru.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Skanstes City biroju kvartālu no viens puses ieskauj augsta betona sēta, aiz kuras pašvaldībai piederoša, neregulāras formas, brikšņiem aizaugusi teritorija - “nomadu zeme”, kur ārpus konvencionālās sabiedrības dzīvo pieci “ēnas cilvēki”. “Ēnas”, jo Latvijas likumos bezpajumtniecība nav definēta un nevienā plānošanas dokumentā nav pat minēti ar bezpajumtniecības problēmu risināšanu saistīti mērķi. Skanstes birojos zina par viņiem, pat pieskata, un prom nedzen – lai Rīgas dome pati tiek galā. Tiek lēsts, ka Rīgā ir vairāk nekā 1000 (līdz 1500) bezpajumtnieku.

Taciņām sadiegto pļavu un krūmu deķi no ielas pamanīt nevar, Google maps neatrod, navigācija neaizved, Skanstes plānos teritorija saplūst kopējā ainā. Aiz betona mūra “otrus pasaulei” ir nesimpātiski brikšņi – šķībi, greizi kā šejienes iemītnieku bārdas rugāji, garas, nodzeltējušas zāļu šķipsnas, izmīdīti avenāji, tikai nātres kuplas un treknas. Šķiet, ka daba te pielāgojusies cilvēkiem, vai arī otrādi. “Bijušie” cilvēki, “baskāji”, kā 20. gadsimta sākumā, rakstot savu slavenāko darbu “Dibenā”, viņus dēvēja Maksims Gorkijs, iestrēguši “bedrē”, bez kautrības atklāj cilvēciskās eksistences trauslumu. Skarbā realitāte uz āru izgriež sapucētās dzīves oderi.