Lai sarīkotu olimpiskās spēles, valstīm vajag arvien plašāk atvērt maku un pēc tam jānoskatās, kā nauda tiek izsviesta vējā. Šīs sporta svinības ir patiešām apbrīnojamas, bet pēcefekts ir pamatīgas ekonomikas paģiras, kas velkas līdzi gadiem.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Pēdējos gados arvien vairāk valstu un pilsētu atsakās no iespējas rīkot olimpiskās spēles, jo ekonomiskie ieguvumi ir miglā tīti. Ne vienmēr ir bijis tāds stāsts - agrāk šo spēļu rīkošana tika uzskatīta par finansiāli izdevīgu pasākumu. Rīkot gribētāju netrūka. 20. gadsimta otrajā pusē olimpisko spēļu rīkošanas izmaksas pakāpeniski sāka pieaugt, galvenais iemesls tam bija - palielinājās jauno sporta veidu skaits un līdz ar to pilsētai nācās būvēt jaunas infrastruktūras. Iepriekšējās vasaras olimpiskās spēles, kas norisinājās 2016. gadā Brazīlijas pilsētā Rio, joprojām izjūt parādu slogu. To uzlika šā sporta foruma sarīkošana.

1960. gads bija pagrieziena punkts olimpiskajām spēlēm, jo kopš tā laika viss kļuva dārgāks. Pirmās nopietnās sekas tika izjustas 1976. gada olimpiskajās spēlēs, kas norisinājās Kanādas pilsētā Monreālā. Sākotnēji tika paredzēts, ka spēļu rīkošanai būs nepieciešami 124 miljoni ASV dolāru (ap 104 miljoni eiro), bet beigās aprēķinu kļūda bija mērāma miljardā. Pilsētas nodokļu maksātājiem nākamajās trīs desmitgadēs nācās samaksāt aptuveni 1,5 miljardus ASV dolāru (ap 1,3 miljardiem eiro).

Pēc šī notikuma valstis vairs tik sparīgi neiesaistījās cīņā par olimpisko spēļu rīkošanu, piemēram, uz 1984. gada spēļu rīkošanu pretendēja tikai Losandželosa. Šo pilsētu var uzskatīt par pēdējo, kas palika ar naudu makā pēc olimpisko spēļu rīkošanas (pāri palika 215 miljoni ASV dolāru jeb ap 181 miljonu eiro). Galvenokārt ASV pilsēta palika plusos tāpēc, ka daudzi stadioni un citas nepieciešamās infrastruktūras jau bija. Sākot ar šīm spēlēm, strauji pieauga TV ieņēmumi, bet ieguvums olimpisko spēļu organizatoriem tas nebija.