Cilvēcība. Tāda ir pēcsajūta gan pēc sarunas ar rakstnieku Rihardu Bargo, gan lasot viņa jaunāko grāmatu "Nemodernās Slampes meitenes". Buķete ir krāšņa – Dievs, rupjības un geji, un cilvēcība to visu vieno. Runājam par grāmatu un to, kāpēc citādi orientētam būt nav viegli. Kāpēc ne vienmēr no skapja var izkāpt. Gribētu parunāt arī par Dievu, bet Rihards saka, ka šī tēma ir pārāk intīma un par to vairs nerunās.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Kādēļ cilvēkam ir tik viegli iekaist par orientācijas vai nacionalitātes jautājumiem, lai gan vajadzētu koncentrēties uz savu dzīvi? Pievērsties būtiskajam pašam savā dzīvē.

Tieši tāpēc arī liekas svarīgi. Savā dzīvē ir problēmas. Nezinu, vai tieši šajā sfērā… Man vienmēr ir licies, ka tie kaislīgākie sludinātāji arī ir tie, kas visvairāk šaubās par to, ko sludina. Kad viņi paliek vieni ar sevi, viņi vairs ne par ko nav pārliecināti. Un, lai sevi pārliecinātu, iet pie citiem un uzbrūk ar ļoti agresīvu un taisnu sludināšanu, ka ir tā un ne citādāk. Viņi kaut kā cenšas pārliecināt, uzrunāt sevi caur citiem. Varbūt tā ir vienkāršota atbilde, bet man brīžiem tā liekas. Attiecinu to arī pats uz sevi. Grūti ir ne tikai sevi redzēt, bet vispār saskatīt. Lai sevi saskatītu, vajag spoguli, cilvēks nevar pats sev paskatīties acīs. Visi nav tik gudri, lai saprastu, ka ārējā pasaule ir viņu spoguļattēls. Un, kad ierauga sevi, tad negrib redzēt, jo ieraudzītais nepatīk.

Rīgā sācies Baltijas praids.

Es gribētu būt vienkārši blakus šiem cilvēkiem kā cilvēkiem. 2015. gada praidā grupai Kultūra dodas praidā bija krekliņi ar uzrakstu Proud to be Homo, kas nozīmē – gods būt cilvēkam. Es gribētu būt šajā praidā blakus kā cilvēks cilvēkiem. Nevis uz kaut kāda seksa pamata, bet tīri cilvēcīgi (ilgi domā – aut.). Lai cilvēki iet, ja viņi grib iet, un lai viņi runā par to, kas viņiem ir sāpīgi un svarīgi. Par orientāciju var runāt visādi, bet tas joprojām ir baltais plankums, par kuru neviens nevar pateikt - kāpēc tas tā ir un par ko. Kāpēc viens cilvēks ir tāds un otrs citāds? Un, kamēr uz šo jautājumu nav atbildes, tikmēr nevienam nav tiesības nevienu nosodīt. Nevar cilvēku nosodīt par to, ka viņš ir piedzimis tāds, kāds ir piedzimis. Es negribu teikt, ka šī seksualitāte būtu īpaši jāuzsver kā identitātes pamats - tas man nepatīk -, bet es gribētu, lai praidā tiek uzsvērta tieši tā cilvēciskā puse. Lai mēs pieņemtu viens otru kā cilvēks cilvēku, nevis kā orientāciju. Lai neviens, kas piedzimst šajā pasaulē, nejustos sabaidīts, ieslodzīts un vientuļš.

Vēl ir dažādas praktiskas tiesību lietas. Piemēram, mantojums. Ja parastā ģimenē nomirst vīrs vai sieva un dzīvesbiedrs manto māju, viņš to vienkārši manto. Ja tas pats notiek viendzimuma ģimenē, tad caur notāru to var nokārtot, tikai atšķirība ir tā, ka mantojuma saņēmējam valstij ir jāmaksā milzīga nauda. Tūkstošos. Viņš nav vainīgs, ka ir tāds piedzimis un iemīlējis kādu, ka viņiem ir kopīga dzīve daudzu gadu garumā un kopīga māja, kuru kopā cēluši un kopā tajā dzīvojuši. Un tagad par to ir jāmaksā naudā. Par to, ko viņš nav izvēlējies. Jāsamaksā valstij milzīgi tūkstoši par to, ka viņš vienkārši ir tāds piedzimis. Tevi novērtē pēc orientācijas un tavu orientāciju novērtē naudā. Tevi praktiski novērtē naudā salīdzinājumā ar citiem. Viens ir vērtīgāks par otru, naudā. Kur vēl cilvēku pašu novērtē naudā? Verdzībā? Prostitūcijā? Konservatīvie nepieņem domu, ka cilvēks tāds ir piedzimis, jo tas sabrucina visu viņu sistēmu. Dievs taču nevar radīt kaut ko tādu, ko pats pēc tam nosoda. Tāpēc viņi spītīgi atkārto, ka tas ir iegūts un tā ir izvēle. Varbūt ir kāds procents biseksuāli un tādi, kuriem tas ir dzīves laikā tiešām iegūts. Bet nevajag jaukt visu kopā. Man personīgi tas nekādā veidā nav iegūts. Noteiktā vecumā to sevī atklāju bez kādas ārējas palīdzības. Padomju laikā. Laukos. Izvēlēties kaut ko tādu ir pilnīgs nonsenss. Cilvēks neko tādu šādos apstākļos nevar pats izvēlēties. Es tik ļoti negribēju tāds būt! Likt man par to vēl samaksāt vai izdzīt no mājas… Tā ir cilvēku šķirošana pēc ārējām pazīmēm – nacionalitātes, ādas krāsas, orientācijas, dzimuma. Tā šķirojot kāds vienmēr būs ekskluzīvs, bet cits kāds defektīvs. Sākumā par to var reflektēt garīgo dāmu klubiņā pie kafijas tases, bet beigās tas var noslēgties ar geto. Tas praktiski ir fašisms.