"Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmatas 1927-1949" ir grāmata, kurā ietvertais materiāls ir unikāls ne vien Latvijas, bet visas bijušās Padomju Savienības reģiona mērogā. Stāsts ir ne vien par to, kā bija būt homoseksuālim padomju laikā. Tās ir Kaspara Aleksandra Irbes (1906-1996) rakstītas sadzīviskas ainiņas, kas ar klātbūtnes aci ved ekskursijā caur okupācijas un padomju laikam, un tas ir stāsts par to, kur tad notika sekss tad, kad seksa "nebija". Grāmata pie lasītājiem nonāks augusta beigās. 

ABONENTIEM ABONENTIEM

Kas bija Kaspars Aleksandrs Irbe?

Ja okupāciju, izsūtīšanu, padomju laiku vairāk esam iepazinuši rakstnieku, mākslinieku vai politiķu dienasgrāmatās politiskajā kontekstā, tad ar Irbi ir citādi. Kaspars Aleksandrs Irbe bija ierindas pilsonis, kurš dikti mīlēja kultūru un apgrozījās kultūras un mākslinieku sabiedrībā, tomēr savas darba gaitas vadīja ne tajā patīkamākajā - tiesas izpildītāja amatā, darba ietvaros apmeklējot nelabvēlīgus mitekļus. Un tieši šī piederība ierindas cilvēkam padara viņa rakstīto vēl jo unikālāku. Irbes dienasgrāmatas ir kā veiksmīga sakritība - viņš tajās ir dokumentējis gan pirmspadomju laiku, gan okupāciju, padomju laikus un pat neatkarības atjaunošanu. Bet saistībā ar homoseksualitāti tā kļūst interesanta no 1935. gada, jo tad Irbe bija pieņēmis savu seksualitāti un sāka apgrozīties homoseksuāļu aprindās.

Ikdienu un sajūtas viņš pierakstīja neticami cītīgi, tomēr 40.-50. gados mēdza paņemt pārtraukumu pat uz pāris nedēļām. Pēc aiziešanas pensijā rakstījis, dažkārt pa kādai dienai, bet ne vairāk kā nedēļai iepauzējot. Ir atrastas dienasgrāmatas, kuras tapušas, sākot ar 1927. gadu, kad Irbem bija 21, un pierakstīt viņš turpināja līdz pat mūža nogalei 1996. gadā. Sešdesmitajos gados rakstītajos tekstos parādās autora pēcāk veiktas piezīmes un paskaidrojumi, kas liecina, ka viņam bijis vai arī tad radies nodoms, ka dienasgrāmatas varētu nonākt kāda lasītāja rokās.

Interesanti atklājumi ir ne vien seksualitātes jautājumos, bet arī spilgtās ainās, kas paveras no reāla ikdienas cilvēka skatupunkta uz laikmeta norisēm. Te var izsekot, kā mainās publiskā telpa, kad iebrauc sarkanarmieši, tad padomju migranti. 1940. gada jūnijā, kad ienāca padomju okupācijas armija, Kaspars Irbe pat brauca naktīs uz Rīgas centru no savām mājām Dubultos, lai vērotu pārmaiņas. Kā cilvēks, kas bija izaudzis un ieguvis izglītību demokrātiskajā Latvijā, Irbe bija vērotājs, kurš nepatiesu informāciju neņēma par pilnu; lasīdams komunistiskās partijas avīzi “Cīņa”, tās saturu izkristalizēja ar kritisku aci.

Irbe aktīvi interesējās par kultūras procesiem un savulaik operā apmeklēja ikvienu izrādi. Savukārt pēckara periodā, no 1945. gada līdz piecdesmito gadu sākumam, viņš raksta, ka uz teātri vairs nav jēgas iet, tur ir viena vienīga ideoloģija. Kādēļ viņš pats nestrādāja kādā no kultūras jomām? Vēsturniece Ineta Lipša, kura grāmatā apkopoto dienasgrāmatu materiālu papildinājusi ar komentāriem, stāsta, ka trīsdesmitajos gados Irbe tika iesaistīts kultūras aprindās caur Nacionālā teātra režisoru Aleksi Mierlauku, kurš bija zināms homoseksuālis. Viņš bija centies iedraudzēties ar Irbi. Tad Irbe sāka ņemt baleta privātstundas pie Marijas Fjodorovas, kas jau Krievijas impērijas laikā bija pazīstama balerīna Marijas teātrī Pēterburgā. Pēc padomju apvērsuma viņa pārcēlās uz dzīvi Latvijā, strādāja Nacionālajā operā un viņai bija sava privātā studija. Iespējams, ka Irbe vēlējās būt horeogrāfs vai režisors - 1935.-1936. gadā viņš ieraksta dienasgrāmatā, ka viņam “galvā nāk tēli”, kurus viņš labprāt vēlētos uzvest uz skatuves. Tomēr šī vēlme nerealizējās, mācīties vajadzēja ārzemēs, bet viņa māte nav gribējusi, ka Irbe brauc. Viņa dēlam finansēja privātstundas, bet mācības ārzemēs nevarēja atļauties.