Kas bija Kaspars Aleksandrs Irbe?

Ja okupāciju, izsūtīšanu, padomju laiku vairāk esam iepazinuši rakstnieku, mākslinieku vai politiķu dienasgrāmatās politiskajā kontekstā, tad ar Irbi ir citādi. Kaspars Aleksandrs Irbe bija ierindas pilsonis, kurš dikti mīlēja kultūru un apgrozījās kultūras un mākslinieku sabiedrībā, tomēr savas darba gaitas vadīja ne tajā patīkamākajā - tiesas izpildītāja amatā, darba ietvaros apmeklējot nelabvēlīgus mitekļus. Un tieši šī piederība ierindas cilvēkam padara viņa rakstīto vēl jo unikālāku. Irbes dienasgrāmatas ir kā veiksmīga sakritība - viņš tajās ir dokumentējis gan pirmspadomju laiku, gan okupāciju, padomju laikus un pat neatkarības atjaunošanu. Bet saistībā ar homoseksualitāti tā kļūst interesanta no 1935. gada, jo tad Irbe bija pieņēmis savu seksualitāti un sāka apgrozīties homoseksuāļu aprindās.

Ikdienu un sajūtas viņš pierakstīja neticami cītīgi, tomēr 40.-50. gados mēdza paņemt pārtraukumu pat uz pāris nedēļām. Pēc aiziešanas pensijā rakstījis, dažkārt pa kādai dienai, bet ne vairāk kā nedēļai iepauzējot. Ir atrastas dienasgrāmatas, kuras tapušas, sākot ar 1927. gadu, kad Irbem bija 21, un pierakstīt viņš turpināja līdz pat mūža nogalei 1996. gadā. Sešdesmitajos gados rakstītajos tekstos parādās autora pēcāk veiktas piezīmes un paskaidrojumi, kas liecina, ka viņam bijis vai arī tad radies nodoms, ka dienasgrāmatas varētu nonākt kāda lasītāja rokās.

Interesanti atklājumi ir ne vien seksualitātes jautājumos, bet arī spilgtās ainās, kas paveras no reāla ikdienas cilvēka skatupunkta uz laikmeta norisēm. Te var izsekot, kā mainās publiskā telpa, kad iebrauc sarkanarmieši, tad padomju migranti. 1940. gada jūnijā, kad ienāca padomju okupācijas armija, Kaspars Irbe pat brauca naktīs uz Rīgas centru no savām mājām Dubultos, lai vērotu pārmaiņas. Kā cilvēks, kas bija izaudzis un ieguvis izglītību demokrātiskajā Latvijā, Irbe bija vērotājs, kurš nepatiesu informāciju neņēma par pilnu; lasīdams komunistiskās partijas avīzi “Cīņa”, tās saturu izkristalizēja ar kritisku aci.