"Vēl viens iemesls papildus totalitārajai pagātnei, kāpēc pie mums procesi notiek tik lēni un pretrunīgi, ir mērķtiecīga, apzināta ārēja ietekme, gan no Krievijas, gan Baltkrievijas, kur naids pret seksuālajām minoritātēm ir daļa no oficiālās valsts politikas," saka zvērināts advokāts, konstitucionālo tiesību eksperts Lauris Liepa - sarunā ar TVNET par to, kas ir ģimenes lielākais pretinieks, kāpēc esam tik liekulīgi un kas mūsdienu pasaulē raksturo naida noziegumus.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Aptaujas rāda, ka iecietības līmenis pret seksuālajām minoritātēm Latvijas sabiedrībā krietni atpaliek no vidējā līmeņa Eiropā. Piemēram, 2019. gada Eirobarometra aptauja atklāja, ka pie mums tikai 25% uzrunāto nesaskata neko nepareizu viendzimuma attiecībās, kamēr Eiropā uz šo jautājumu apstiprinoši atbild 72% cilvēku. Nepieņemoša attiecībā pret cilvēkiem ar citu seksuālo orientāciju vai dzimtes identitāti sabiedrība atklājusies arī iepriekš, vienā no pētījumiem noslīdot līdz pirmspēdējai vietai Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Tomēr līdz homofobisku izteikumu lavīnai sociālajos tīklos, kas sekoja pēc traģiskajiem notikumiem Tukumā ar Normundu Kindzuli, nezināju, ka dzīvoju sabiedrībā, kurā ir tik daudz naida.

Ir trīs faktori, kas saasina to, kā šobrīd cilvēki uztver notikumus sabiedrībā un vērtību jautājumus. Pirmais: pandēmijas uzliesmojums, ar to saistītie ierobežojumi un pieaugošā nedrošības sajūta, otrais - cilvēku attālināšanās no politikas un sociālajiem procesiem, trešais – publiskās informācijas fragmentācija, neuzticamība, kas vērojama visā pasaulē, bet Latvijā ir īpaši sarežģīta mūsu austrumu kaimiņu ietekmē. Satraukums un nemiers, kas jau iepriekš valdīja sabiedrībā, turpinoties pandēmijas ierobežojumiem, ir pieaudzis un izpaužas visās dimensijās. Tas labi redzams publiskajās diskusijās teju par katru tēmu. Otrkārt, aizvien pieaugoša daļa cilvēku jūtas atstumti no sabiedriskajiem procesiem, neizprot politiskās un sociālās norises. Jau pirms pandēmijas iezīmējās iepriekš neprognozēti pagriezieni politiskajos procesos. Piemēram, populistu panākumi tradicionālo Eiropas valstu vēlēšanās, britu Breksita referenduma iznākums un ASV prezidenta vēlēšanas, kurās ievēlēja politikas vērtību galdiņu šķaidītāju Trampu. Šie piemēri parāda ne tikai neuzticēšanos tradicionālajiem politiķiem un partijām, bet arī šaubas par vērtībām. Aukstā kara noslēgumā mums bija diezgan skaidra vērtību orientācija, kad PSRS bloks, kas pakļāva cilvēkus un apspieda visas brīvības, pārliecinoši zaudēja rietumzemēm, kas iemiesoja brīvību un cieņu pret katru indivīdu. Šodien šķelšanās dažādos jautājumos vērojama arī starp mūsu – rietumu sabiedroto zemēm. Arī ekonomiskās krīzes ir padziļinājušas iedzīvotāju neuzticēšanos valsts institūcijām un amatpersonām un atsvešinājušas cilvēkus no dalības sabiedriskajās un politiskajās aktivitātēs. Trešā kritiskā tendence - mēs vairs nedzīvojam drošā informatīvajā vidē, kurai varam uzticēties. Vēl pirms desmit gadiem mūsu informācijas avoti bija mediji, kas centās sniegt pārbaudītu informāciju, katrs piedāvājot savu redakcionālo viedokli.

Šobrīd nopietnā satura informatīvo mediju vietā populārāki kļūst izklaidējošie un cilvēki labprāt uzklausa dažādu spontānu interneta autoritāšu viedokļus, tai skaitā par tēmām, kurās šīs autoritātes nav pārāk zinošas.

Ir ne tikai dažādojušies informācijas saņemšanas kanāli, bet ziņas un viedokļi ir kļuvuši īsi, konspektīvi. Daļēji mēs paši esam pie tā vainīgi, jo savā aizņemtībā apmierināmies ar jaunumiem virsrakstu līmenī. Ikdienā mūs sasniedz daudzkārt lielāks informācijas apjoms, kā vēl pirms gadiem pieciem. Tāpēc šodien arvien kritiskāka ir nopietnas un patiesas informācijas atlase.

Šo trīs faktoru ietekme ir jūtama arī diskusijās par viendzimuma partneru tiesībām reģistrēt savas attiecības un diemžēl arī attiecībā uz konkrētiem gadījumiem, kā tas bija ar mediķi Kindzuli Tukumā vai profesoru Hanovu Rīgā. Publisko diskusiju ietekmēja pieņēmumi, nepietiekama informācija un aizspriedumi. Šajos gadījumos iesaistītajiem cilvēkiem un tiem, kas jūtas homofobu apdraudēti, tā noteikti bija ļoti sāpīga pieredze.

Par dažiem no dzirdētajiem komentāriem es būtu visnotaļ kategorisks.

Mums jābūt striktākiem attiecībā uz naida runu un jebkādu naidīgu izpausmi pret kādu cilvēku kopu publiskajā telpā. Visi naidīgo izteikumu autori būtu jāidentificē un jānoskaidro viņu motīvi. Nav runa tikai par seksuālajām minoritātēm vai mazāk aizsargātajiem sabiedrības locekļiem, bet par to, ka esam bezatbildīgi vārdos un neiecietīgāk uzlūkojam un vērtējam citus cilvēkus, lietas un notikumus vispār. Mums jāapzinās, ka katram mūsu vārdam ir svars un tas var radīt juridiskas sekas.

Vienlaikus no atsevišķiem, pat skaļiem izteikumiem nav pamatoti izdarīt vispārinājumus. SKDS 2021. gada februāra aptaujas dati liecina, ka vairāk kā pusei Latvijas iedzīvotāju ir neitrāla attieksme pret LGBT cilvēkiem un 55% Latvijas iedzīvotāju atbalsta dzīvesbiedru regulējuma nepieciešamību, kas paredz tiesības noformēt gan viendzimuma, gan dažādu dzimumu partneru kopdzīvi.

Starp citu, pētījums apliecina, ka ārpus pilsētām tolerances līmenis sabiedrībā ir augstāks.

Ar seksuālajām minoritātēm saistītā tēma ir plaša, un es gribētu tikai piezīmēt, ka šajā ziņā sabiedrība ir visnotaļ liekulīga - cilvēki izturas ar respektu un sapratni pret personiski pazīstamajiem vai populārajiem cilvēkiem ar atšķirīgu seksuālo orientāciju, bet publiskajā komunikācijā homoseksuālos cilvēkus demonizē un apsaukā. Tiklīdz parādās idejas par LGBT cilvēku attiecību tiesisko nodrošinājumu, nākas dzirdēt absurdākos apgalvojumus, kas tiek adresēti abstrakti, nedomājot par konkrētajiem cilvēkiem, ko pazīstam un cienām.