Aizliegtais auglis bija pats saldākais ne tikai pirmajā zinātniskās fantastikas grāmatā, bet vēl krietni pirms runājošās čūskas. Nekas nav mainījies arī mūsdienās, un sestdienas vakarā, izejot caur Tallinas ielas kvartālu, nav iespējams nesajust gaisā priekpilnā dūma smaržu.
Jebkuras, pat vismazāk kaitīgās narkotikas vienmēr bijušas tāda kā tabu tēma. Tā kā teju vai jebkurš, kas laika gaitā kļuvis atkarīgs no kādām veselību graujošām smagajām narkotikām, vispirms ir uzpīpējis kāsi, saprotams, ka marihuāna tiek uztverta kā jebkura ļaunuma sakne. Tāpēc tiek pieņemts, ka nākamajā dienā pēc zāles uzpīpēšanas tu principā jau cirtīsi vēnā heroīnu, dzīvojot kartona kastē zem tilta un piepelnoties, apmierinot poļu tālbraucējus.
Ja šo pašu loģiku attiecinātu pret citām atkarībām, tad pēc pirmā aliņa izdzeršanas cilvēki uzreiz dotos uz Dailes teātra skvēru ar bomžiem dzert odekolonu “troinoi”. Vai arī pēc pirmās izspēlētās zolītes partijas dotos uz feņķi, lai “book of ra” paspēlētu no vecmāmiņas mantojumā saņemto lauku īpašumu. Gluži kā smagā mūzika un datorspēles liek ikvienam kļūt par sērijveida slepkavu. Jā, visi heroīna lietotāji ir lietojuši arī marihuānu. Zināt, ko vēl viņi visi ir lietojuši? Alu, mātes pienu un gurķus. Tas neko nenozīmē.