Par bērniem tepat blakus un vienlaikus paralēlā pasaulē

Saruna ar režisori Lindu Olti
Foto: Michael Linter
Martina Vaivode
, Žurnāliste
CopyDraugiem X Whatsapp

Lindas Oltes debijas spēlfilma iecerēta kā sociāla ģimenes drāma par bērnunamā uzaugušām māsām Anastasiju un Diānu, kurām rodas iespēja tikt adoptētām amerikāņu ģimenē. Lai arī režisore pati ir uzaugusi mīlošā ģimenē ar tēti, mammu un māsām, viņa atzīst, ka bērnunama bērni un viņu dažādie likteņi viņu ir interesējuši. Lai skatītu filmu uz lielā ekrāna, kinogājējiem vēl mazliet jāpaciešas, jo pašlaik veidojas liels latviešu filmu sastrēgums. "Mums vienkārši ir jāstājas rindā un jāgaida sava kārta," saka Linda Olte un sarunā stāsta par debiju mākslas kino.

Filmas galvenā varone ir dumpinieciskā Anastasija, kura ir pārliecināta, ka viņai nekādi adoptētāji nav vajadzīgi. Kad meitene uzzina savas bioloģiskās mātes Allas atrašanās vietu, Anastasija nolemj darīt visu, lai atjaunotu kontaktu un iemantotu mammas mīlestību. Savukārt Anastasijas mazā māsa Diāna nevar vien sagaidīt, kad varēs dzīvot jaunajā amerikāņu ģimenē. Adopcijas procesā māsas nešķir, un Anastasijai būs jāpieņem lēmums – palikt Latvijā kopā ar savu īsto māti vai doties pretim jaunai dzīvei Amerikā.

Filmas stāsts balstās patiesos notikumos. Pastāsti, kā radās ideja uzņemt filmu “Māsas”?

Ideja brīnumainā veidā vienkārši atnāca. Sākotnēji es vēlējos veidot dokumentālo filmu – atrast kādu bērnunama bērnu un sekot līdzi, kā viņa dzīve transformējas, kad viņš tiek adoptēts un nonāk ģimenē. Tā nu es sāku meklēt šādu stāstu, jo mums Latvijā bērnunamos vēl arvien ir apmēram tūkstoš bērnu, tāpēc stāstu vajadzētu varēt atrast, un atradu arī – par pusaugu brāli un māsu, kurus vēlējās adoptēt amerikāņu ģimene. Tomēr sapratām, ka veidot dokumentālu gabalu ir pārāk sarežģīti un dažādu ētisku apsvērumu dēļ tas vienkārši nebūtu iespējams, jo Latvijā gan adopcijas fakts, gan tas, ka bērns atrodas bērnunamā, tiek aizsargāts ar likumu. Respektīvi, es varētu filmēt, bet bez bērnu sejām. Šķita, ka no šī stāsta jāveido spēles kino, un, manuprāt, patiesībā ļoti labi, ka apstākļi mūs aizveda tur, kur aizveda, jo es varēju izstāstīt ne vien šo konkrēto stāstu, bet, aptaujājot daudzus citus bērnunama bērnus, audzinātājas un adoptētāju vecākus, es savācu lielu, lielu informācijas lauku, no kā, balstoties uz pirmatnējo stāstu, apvienoju arī daudzus mazākus, citas pieredzes stāstus.

Vairāku gadu garumā esi apciemojusi Latvijas bērnunamus un iepazinusi tur mītošo bērnu ikdienu, turklāt uz vienu gadu pati kļuvi par viesģimeni bērnunama bērniņam. Kāda bija šī pieredze?

Tas, ka es esmu strādājusi bāreņu nometnēs, redzējusi šos bērnus un piedzīvojusi viņus tuvāk arī šajā personīgajā pieredzē, kad biju kā viesģimene, droši vien ļāva man pavērt priekškaru tam, kāda ir bērnunamu realitāte, un redzēt viņu ilgas, ar ko viņi cīnās, un kaut kādā ziņā drusciņ ieraudzīt, ka tā tiešām ir paralēlā - pavisam citāda pasaule, kurā viņi dzīvo. Es atceros, ka tad, kad es draudzējos ar šo puisīti, man šķita, ka vajadzētu sarīkot akciju “Latvija bez bērnunamiem” - man tas likās tik būtiski, bet skaidrs, ka es viena pati ietekmēt neko nevarēju un nebija ideju, kā kaut ko darīt. Bet tagad ar šo filmas stāstu varbūt neapzinātā veidā cenšos šo savu ideju realizēt.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu