Sievietes latviešu hiphopā joprojām ir reta parādība, tādēļ jaunās reperes BDM debijas ieraksts "Shapeshifter" lai kalpo kā svaiga gaisa malks sievišķīgas enerģijas valdzinātajiem. Jau šonedēļ, "Baltic Pride" noslēguma koncertā BDM pirmo reizi kāps uz skatuves, lai plašākai publikai izpildītu dziesmas no debijas albuma. Man nav šaubu, ka par šo "lauku meiteni no pierobežas" ar krāšņo manikīru mēs dzirdēsim vēl daudz un skaļi.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Vai sociālie tīkli nav mainījuši attiecību dinamiku uz slikto pusi? Īstenība vs. internets ar visu no tā izrietošo, paštēla veidošana, piemēram?

Nē, pat ja attiecības sākas virtuālajā vidē, agri vai vēlu tās nonāks arī līdz realitātei. Tad jau tu cilvēku sajūti, vai jums ir kaut kas kopīgs vai nav. Ja viņš tur var vēl izlikties vai spēlēt lomas, tevi čakarēt vai muļķot, tad realitātē to ir krietni grūtāk izdarīt. Ja tu viņam seko instagramā, tu vari sazīmēt daudzas lietas par viņu. Kā viņš sevi pasniedz. Spriežot pēc vēstulēm, ko saņemu, varu labi novērot, kā vīrieši komunicē ar sievietēm. Viens ir provokatīvais mačo, tad ir kaut kādi infantili, vienkārši puiši. Man ir svarīgi, lai vīrietis ir inteliģents. Ja viņš uzraksta ziņu, kur katrā vārdā ir neskaitāmas kļūdas, tad ir, kā ir.

Instagramā tu veido savu paštēlu. To, kā tu gribi, lai citi tevi redz. Varbūt “direct messages” sarakstes, romantiskas vai neromantiskas, varētu kļūt par jaunās dzejas formātu.

Jā. Man liekas, esam iemācījušies izmantot šo platformu, lai būvētu leģendas par sevi. Arī es esmu viens no cilvēkiem, kurš to dara. Es rādu savas dzīves aizkulises, rakstu savu repu, šādi izskatos, un viss ar mani ir fine. Skaidrs, ka [publicējot savus attēlus, video], tu piedomā pie sava tēla.

Vai var teikt, ka tavs albums ir autobiogrāfisks? Piemēram, amerikāņu repere Cardi B savās lirikās atklāti stāsta par savu striptīza karjeru un pat nedomā kaunēties ne no viena savas dzīves aspekta. Tātad, nevajag slēpt savu būtību, lai cik “netīra” tā būtu.

Pilnīgi piekrītu. Manuprāt, sabiedrības lielākā problēma ir tāda, ka mēs nespējam pieņemt ne tikai citus cilvēkus, bet arī paši sevi. Mēs feikojam to, kādi esam vai neesam. Mēs strādājam uz citiem, kā tie citi grib mūs redzēt. Tas nav pareizi. Vienā no intervijām runāju par to, ka ir okei atšķirties un pieņemt sevi. Tu esi vērtīgs pats par sevi. Tas, skaidrs, prasa lielu darbu ar sevi, lai tu vispār sevi atklātu, bet ir nepieciešams ikvienam. Daļa manu dziesmu ir ļoti personiskas. “Izglāb mani”, kas neatbilst nekādam “new school” hiphopa kanonam, ir dziesma par manas mammas nāvi. Es to joprojām sāpīgi pārdzīvoju, tā ir dziesma, kuru es rakstīju raudot, kuru studijā ierakstīju raudot. Diez vai jebkad to spēšu izpildīt “dzīvajā”, jo es izraudāšu ārā savas iekšas. Tāpat par “Mazā zina, ko grib”. Tur nekas nav “feikots”. Man pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Mazā zina, ko grib, mazā ir maģistrs īsts. Tas viss ir “true”.

Kādā studiju programmā ieguvi maģistra grādu?

Politikas zinātne.

Wow.

Neizskatās, ja? Nu, ar hiphopu sāku nodarboties jau pamatskolā. Dejoju hiphopa dejas, rakstīju rīmes. Vidusskolā vispār ģērbos tikai kapucēs un hiphopa apģērbā. Neviens nevarēja sazīmēt, ka esmu meitene. Vienreiz pat gandrīz “atrāvos pa muti” tādēļ, ka es runāju kā meitene. Tas bija tā interesanti. Tētis arī pārmeta, kāpēc es nevaru būt kā normālas meitenes, kāpēc izskatos pēc čaļa. Pēc vidusskolas sapratu, ka jāiegūst laba izglītība, lai ir fundaments turpmākajai dzīvei. Tā hiphops kaut kur tur arī palika. Atnāca kovids, un mājsēdes laikā es pārvērtēju savu dzīvi. Paskatījos uz to, kas izdarīts, uz nākotni. Vienā naktī sevi dekonstruēju un sapratu, ka gribu joprojām radīt mūziku. Tas ir mans nepiepildīts sapnis un sagādā lielu prieku. Tad es kalu dzelzi, kamēr karsta, un tā tapa “IG mīla”.