Vai sociālie tīkli nav mainījuši attiecību dinamiku uz slikto pusi? Īstenība vs. internets ar visu no tā izrietošo, paštēla veidošana, piemēram?

Nē, pat ja attiecības sākas virtuālajā vidē, agri vai vēlu tās nonāks arī līdz realitātei. Tad jau tu cilvēku sajūti, vai jums ir kaut kas kopīgs vai nav. Ja viņš tur var vēl izlikties vai spēlēt lomas, tevi čakarēt vai muļķot, tad realitātē to ir krietni grūtāk izdarīt. Ja tu viņam seko instagramā, tu vari sazīmēt daudzas lietas par viņu. Kā viņš sevi pasniedz. Spriežot pēc vēstulēm, ko saņemu, varu labi novērot, kā vīrieši komunicē ar sievietēm. Viens ir provokatīvais mačo, tad ir kaut kādi infantili, vienkārši puiši. Man ir svarīgi, lai vīrietis ir inteliģents. Ja viņš uzraksta ziņu, kur katrā vārdā ir neskaitāmas kļūdas, tad ir, kā ir.

Instagramā tu veido savu paštēlu. To, kā tu gribi, lai citi tevi redz. Varbūt “direct messages” sarakstes, romantiskas vai neromantiskas, varētu kļūt par jaunās dzejas formātu.

Jā. Man liekas, esam iemācījušies izmantot šo platformu, lai būvētu leģendas par sevi. Arī es esmu viens no cilvēkiem, kurš to dara. Es rādu savas dzīves aizkulises, rakstu savu repu, šādi izskatos, un viss ar mani ir fine. Skaidrs, ka [publicējot savus attēlus, video], tu piedomā pie sava tēla.

Vai var teikt, ka tavs albums ir autobiogrāfisks? Piemēram, amerikāņu repere Cardi B savās lirikās atklāti stāsta par savu striptīza karjeru un pat nedomā kaunēties ne no viena savas dzīves aspekta. Tātad, nevajag slēpt savu būtību, lai cik “netīra” tā būtu.

Pilnīgi piekrītu. Manuprāt, sabiedrības lielākā problēma ir tāda, ka mēs nespējam pieņemt ne tikai citus cilvēkus, bet arī paši sevi. Mēs feikojam to, kādi esam vai neesam. Mēs strādājam uz citiem, kā tie citi grib mūs redzēt. Tas nav pareizi. Vienā no intervijām runāju par to, ka ir okei atšķirties un pieņemt sevi. Tu esi vērtīgs pats par sevi. Tas, skaidrs, prasa lielu darbu ar sevi, lai tu vispār sevi atklātu, bet ir nepieciešams ikvienam. Daļa manu dziesmu ir ļoti personiskas. “Izglāb mani”, kas neatbilst nekādam “new school” hiphopa kanonam, ir dziesma par manas mammas nāvi. Es to joprojām sāpīgi pārdzīvoju, tā ir dziesma, kuru es rakstīju raudot, kuru studijā ierakstīju raudot. Diez vai jebkad to spēšu izpildīt “dzīvajā”, jo es izraudāšu ārā savas iekšas. Tāpat par “Mazā zina, ko grib”. Tur nekas nav “feikots”. Man pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Mazā zina, ko grib, mazā ir maģistrs īsts. Tas viss ir “true”.

Kādā studiju programmā ieguvi maģistra grādu?

Politikas zinātne.

Wow.