Tā izskatās. Līdz šim mūsu ģimenē visi aktīvi sekoja sporta norisēm ekrānos gan ziemas, gan arī vasaras olimpisko spēļu laikā. Pat gaidījām šo sporta triumfu, lai tas uzmundrina mūsu ikdienu. Tagad tā vairs nav.

Attiecības ar šo pasākumu ir ieviesusies skepse, kas liek kritiski aplūkot grandiozās un senās tradīcijas gaitu un loģiku, apšaubot norises vajadzību pandēmijas apstākļos un sasniegto rezultātu gigantiskumu. No kurienes ieradusies vilšanās, kas agrāk šķita svētki un deva milzu gandarījumu ne tikai sacensību dalībniekiem, bet arī mums - skatītājiem?

Viens no iemesliem šogad varētu būt ietiepība rīkot šo pasākumu Japānā, pandēmijas apstākļos. Laikā, kad vairums vietējo nevēlas nevakcinētu ārzemnieku pieplūdumu un saslimušo skaita pieaugumu japāņu vidū, kas pašlaik jau tiek konstatēts. Otra lieta – Starptautiskās Olimpiskās komitejas korumpētība, kas vairs nav noslēpums. Visbeidzot trešā – profesionālais sports jau sen pārkāpis „veselīgas aktivitātes“ robežas un samērā bieži nevis nostiprina, bet sagrauj diezgan daudzu maču dalībnieku veselību.

1972.gadā notika kas ārkārtējs un unikāls. Proti, pēc vietējo iedzīvotāju protestiem un tautas aptaujas Denvera atteicās kļūt par 1976. gada ziemas olimpisko spēļu rīkotāju. Agrāk nekas tamlīdzīgs nebija noticis. Ar šo brīdi kļuva aizvien populārāk atsaukt savu vēlmi rīkot olimpiādi. Laikā no 2013. līdz 2018. gadam 11 pilsētas pēkšņi atteicās kļūt pa olimpisko spēļu rīkotājām, lai gan ceļš uz šo mērķi bija jau iesākts. Iemesli – sabiedrības protesti, demonstrācijas vai publiskās domas iebildumi pret šī pasākuma rīkošanu. Kā tas varēja notikt, ka tik sena un notikumiem bagāta tradīcijā kā olimpiskās spēles pēkšņi daudziem kļūst par klapatām un apgrūtinājumu?

CopyLinkedIn Draugiem X