Hokeja trenerim Bobam Hārtlijam pametot Latviju, viņš saņem gan laba vēlējumus, gan arī tauta atceras, kā viņam veicies un kādi plāni palika neizpildīti. Ir saprotama cilvēku vēlme šādā mirklī teikt labus vārdus par bijušo Latvijas izlases galveno treneri, taču, slavējot Hārtliju, nevajadzētu noniecināt viņa priekšgājējus. Kas principā ir nepareizi.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Malači Latvijas Hokeja federācija, publiski pasakot Hārtlijam paldies. Tas jau ir kā pie cilvēkiem pieņemts. Iepriekš galvenie treneri vienkārši tika atlaisti, iztiekot bez pieklājības reveransiem. Bet arī treneriem vajag šo paldies. 2014. gadā Minskā pēc Teda Nolana pēdējās spēles, klātesot vairākiem Latvijas žurnālistiem, pateicu Tedam, ka viņš ir liels cilvēks, kurš darījis labas lietas Latvijai. Un Teda acīs parādījās asaras…

Bet nu gan par lietu. Proti, par dažām neprecizitātēm Latvijas hokeja novērtējumā. Proti, kāds cienījams kolēģis, atvadoties no Boba, saka šādus vārdus: “..treneris ar tādu pieredzi un tituliem pie mums nebija bijis.” Pasarg dies, Oļeg! Vai tad Oļegam Znarokam nav apmēram tikpat daudz titulu kā Hārtlijam? Divkārtējs Gagarina kausa ieguvējs, pasaules čempions (2014), olimpisko čempionu (2018) galvenais treneris. Jā, tas notika jau pēc tam, kad Znaroks vairs netrenēja Latvijas izlasi, ļaujot Kirovam Lipmanam palielīties, kādu nopelniem bagātu treneri esam izaudzinājuši.

Vai zviedrs Kurts Lindstrēms, kurš ar mūsu izlasi strādāja trīs gadus, 2004. gada pasaules čempionātā Prāgā izcīnot 7. vietu. Vai tad viņa pasaules čempionu zelts ar Somiju (1995) ir mazāk vērtīgs? Somijā tā neuzskata, jo Lindstrēms bija pirmais treneris, kurš somiem dabūja pasaules zeltu. Pirms tam kā otrais treneris ar Zviedriju uzvarot 1987. gada pasaules čempionātā.

Un kā tad ar Vladimiru Jurzinovu un Viktoru Tihonovu? Pirmais no viņiem Rīgā ieradās kā PSRS izlases otrais treneris, PSRS Nopelniem bagātais treneris, PSRS Nopelniem bagātais sporta meistars… Tihonovs par PSRS izlases treneri izauga Rīgā, izmantojot Rīgas “Dinamo” kā tramplīnu lielāku panākumu gūšanā. (Akurāt kā Hārtlijs, kuram panākumi 2018. gada pasaules čempionātā ļāva tikt pie līguma ar Omskas “Avangard”.)

Vai Teda Nolana kā NHL labākā trenera balva 1997. gadā ar Bufalo “Sabres” neskaitās sasniegums?

Ēvalda Grabovska 4. vieta 1990. gada PSRS čempionātā ar “Dinamo” droši vien neskaitās ne panākums, ne pieredze, tikai PSRS Sporta komiteja lēma mazliet citādāk, nākamajā gadā Grabovski kopā ar vēl diviem labākajiem PSRS treneriem Vladimiru Jurzinovu un Aleksandru Jakuševu - par labu darbu nosūtot uz Stenlija kausa izcīņas spēlēm.

Daudz korektāk būtu teikt, kā Hārtlijs ļoti labi iederas mūsu (Latvijas, “Dinamo”) nopelniem bagāto treneru templī. Kur labu un izcilu treneru nav trūcis. Haralda Vasiļjeva uzvaru pret Krieviju Sanktpēterburgā 2000. gadā tauta joprojām atceras, tāpat kā Leonīda Beresņeva paveikto Eindhovenā un debiju pasaules čempionāta A grupā. Pēdējos piecdesmit gados mums ir bijis daudz izcilu treneru. Paldies viņiem! Arī Hārtlijam.