Var apgalvot, ka klasiskā mūzika atgūst savu nozīmību gados jaunāku cilvēku vidū. Šobrīd jaunatne tiek izglītota viņiem daudz pieņemamākā veidā, kas veicina vēlmi izzināt un arī salīdzināt popmūziku ar klasisko mūziku, meklēt tur kopīgo. Un jā, ja pēta un iedziļinās, var atrast pietiekami daudz interesantu faktu.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Kādēļ par to vispār tiek runāts? Pirmkārt, tā ir iespēja papildināt hrestomātiskās zināšanas. Tomēr tam visam ir arī vēl kāda pievienotā vērtība. Mūsdienu psihoterapijas mērķis ir veicināt aizvien lielāku pašrefleksiju un apzinātību. Un mūzika var kļūt par vēl vienu veidu, kādā tiek gūts lielāks briedums.

Diskutējot par mūziku un tās daudzveidību, nereti notiek mēģinājumi saprast, kas tad ir laba vai ģeniāla mūzika. Uzdodot šādus jautājumus, iespējams, patiesībā ir vēlme nedaudz pietuvoties tam, kas tiek uzskatīts par ģeniālu, vai iegūt kaut mazu daļu šīs ģenialitātes arī "savā īpašumā". Nereti aizdomājamies par to, vai vispār pastāv tāds ģenialitātes gēns.

Kas tad ir laba, ģeniāla mūzika? Tā ir mūzika, kas piesaista pietiekami daudz cilvēku uzmanības, kā papildu faktoru minot cilvēkus no dažādām sociālajām grupām. Par ģeniālu mūziku var tikt uzskatīta arī tāda, kur neviens nevar īsti saprast, kas ir tās maģija, bet, to klausoties, piemēram, visi raud. Maģijas moments var tikt skaidrots ar harismu. Laba mūzika būs vienkārša, jo nav nepieciešams sarežģīt ģeniālo. Populārā mūzika var tikt definēta kā vienkārša, savukārt klasiskā mūzika savā būtībā kā sarežģīta.

Visiem labi zināms, ka mūzikā kopumā ir vairāki faktori, kas mijiedarbojas ar klausītāju. Cilvēks atbilstoši individuālajām īpatnībām dzird pamatā kaut ko savu. Ir vairāki slāņi, kas arī veido mūsu izpratni par to. Kā pirmo slāni var minēt akordus, kas kalpo kā pamats noskaņojumam, sajūtām. Tālāk nākamais slānis ir ritms, kas vairāk pievēršas cilvēka senatnes apziņai. Un te lieliski der atcerēties, ka ķermenī viss darbojas ritmā, piemēram, sirdspuksti, pulss. Ja nekas nekaiš, tad pulss vairāk vai mazāk būs vienmērīgs. Ir cilvēki, kuriem arī filharmonijas koncertos var novērot izteiktas ķermeniskās reakcijas. Tā arī ir ritma izjūta. Nākamais slānis ir melodija, ko parasti izprotam kā kaut ko, kas atrodas pirmajā plānā. Neapzināti rodas arī vēlme to atkārtot.

Divas lietas, kas ir ne tikai bioķīmisko procesu pamatā, bet arī mūzikā, – tā ir pastāvība un atkārtošanās. Ir vēl viens slānis – tā ir forma. Forma var tikt raksturota kā personas saspringuma un atslābuma sekvence, kas darbojas ne tikai mūzikā, bet arī, piemēram, sarunā. Mūzikā, klasiskā piemērā pants ir atslābums, bet piedziedājums ir saspringums, tā labākajā nozīmē. Klausoties dziesmas pantus ir atslābums, jo notiek gatavošanās piedziedājumam, kas arī ir kulminācija.