Par medicīnu var runāt kā par komandas spēli. Ja tā ir, tad tajā ir jāiesaistās arī pacientam. Efektīvas veselības sistēmas pārvaldības pamatā ir visu iesaistīto aprūpes speciālistu sadarbība un koordinēšanas prasme. Tātad, lai ārstniecības process noritētu veiksmīgi, arī pacients būtu jāiesaista veselības plānošanā un realizācijā.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Par pacientu iesaisti runā ne tikai jau radušos veselības problēmu sakarā, bet arī veicinot preventīvos pasākumus, kas ir būtībā svarīgs elements, domājot par ilgtspējīgu veselības aprūpes sistēmu. Pacienta iesaistes konceptā cilvēks tiek uzlūkots ne tikai kā medicīniskās aprūpes saņēmējs, bet vairāk kā dalībnieks aprūpes pakalpojumu plānošanā. Pacienta iesaiste ir nerimstošs process, kurā ikviens piedalās savas veselības aprūpei būtisko jautājumu risināšanā. Vai tas būtu jautājums par dzīvesveida un uzvedības izmaiņām vai politikas nostādnēm, galvenais ir katra cilvēka vēlme un motivācija izstrādāt labāko risinājumu.

Izveidotais "Pacienta veselības iesaistīšanās modelis"*, kura mērķis ir noteikt un veicināt pacientu iesaisti, ir teorētisks un aplūko cilvēka jūtas un emocijas kādā no kritiskajiem brīžiem, kā arī veidu, kādā medicīnas aprūpes speciālists potenciāli var palīdzēt. Tiek uzskatīts, ka iesaiste pati par sevi ir dinamisks un mainīgs process. Būtiskākā nostādne, kas tiek minēta, ir pacienta izvēle mainīt attieksmi pret veselības aprūpes sistēmu – būt ne tikai par aprūpes saņēmēju, bet kļūt par partneri.

Zināms, ka iesaiste nerodas vienas dienas laikā. Tas ir ilgstošs process, kas prasa ne tikai garīgu piepūli, bet arī vēlmi būt par savas dzīves vadītāju. Pieradums, ka vienmēr kāds ārējs apstāklis vai cilvēks ir atbildīgs par problēmām, kas radušās, neveicina labvēlīgu augsni tam, lai katrs izdarītu maksimumu sevis labad.

Četras stadijas

Iesaistes modelī ir četras stadijas, un katrā no šīm stadijām tiek uzskatīts, ka medicīnas aprūpes personāls var atbalstīt pacientu un palīdzēt viņam pašam jau ar lielāku apzinātību vadīt savu dzīvi.

Pirmā stadija saistīta ar brīdi, kad pacients uzzina savu diagnozi. Jau šajā posmā, sniedzot emocionālu atbalstu, tiek veicināta izpratne un spēja pielāgoties jaunajam stāvoklim. Attīstot brīvās gribas izjūtu, pacientam ir skaidrs, ka lielākoties viņa uzvedība un tālākā iesaiste var sekmēt veiksmīgāku ārstēšanas procesu. Otrajā stadijā pacientam jau ir zināms priekšstats par savu veselības stāvokli, bet vēl nav līdz galam skaidra sistēma, kā efektīvi to vadīt. Šajā posmā pacienti bieži var zaudēt motivāciju. Veselības aprūpes sniedzējs, atbalstot viņu slimības pārvaldībā un kontrolē, potenciāli novērš ārstēšanas pārtraukšanu. Ja trešajā stadijā pacients jau daudz labāk apzinās savu esošo situāciju un smagākie pārdzīvojumi ir garām, tad aprūpes speciālista loma būs tikai palīdzēt saglabāt adaptīvu uzvedību. Ceturtajā stadijā pacients jau pilnībā ir iesaistījies komandas spēlē, apzinājies savu slimību un tās sekas. Ir mainīts dzīvesveids, neefektīvie paradumi aizstāti ar daudz vērtīgākiem un līdz ar to tiek sasniegta pozitīva un apmierinoša dzīve.