Laikā, kad Latvijas sabiedrība ir tik sašķelta kā nekad iepriekš un šķiet, katrs nākamais komentārs aizu starp atšķirīgiem viedokļiem padara vēl lielāku, pienācis laiks sākt vienot, nevis šķelt. Tā kā, runājot par cilvēkmīlestību un iecietību pret atšķirīgiem uzskatiem, mans vārds parasti izskan kā viens no pirmajiem, arī šajā grūtajā laikā vēlos saliedēt karojošās frontes un vairot saticību ar pāris padomiem.

Konservatīvās partijas, vai ne? Ja kādā bērnudārzā grupiņā visiem audzēkņiem uzdotu jautājumu: “Kas tu būsi, kad izaugsi liels?”, mēs dzirdētu dažādas atbildes, bet neviena no tām nebūtu: “Es būšu konservatīvais un cīnīšos pret straujām pārmaiņām.” Nepārprotiet – es to nedomāju nosodoši, es vienkārši vēlos palīdzēt.

Tātad – konservatīvs ir tāds, kas ir mērens, izvairās no galējībām, neatbalsta straujas pārmaiņas. Vispārpieņemts, praksē pārbaudīts, tradicionāls, nemainīgs. Lai arī vairākas partijas un daudzi deputāti postulē sevi kā konservatīvo vērtību pēdējo bastionu, piekritīsiet, ka bieži vien viņu rīcību un pausto nevarētu nosaukt par gluži mērenu vai tādu, kas izvairās no galējībām.

Piemēram gadījumos, kad kāds deputāts Latvijā dzimušam un augušam Latvijas pilsonim, kurš latviešu valodu pārvalda ievērojami labāk par 90 procentiem paša politiķa partijas biedru, iesaka braukt mājās uz “roģinu”. Varētu teikt, ka šis ieteikums nekādi nebija mērens, drīzāk – pat izteikti progresīvs.

Komentāri (4)CopyLinkedIn Draugiem X