1990. gada sākumā Albānijā sākās komunistiskā režīma krišana, kurai sekoja ekonomikas sabrukums, pārtikas trūkums un plaši politiskie un sociālie nemieri. Daudzi Albānijas iedzīvotāji bija spiesti atstāt savu gadiem ilgi apspiesto dzimteni un doties trimdā. Viens no bēgļu mērķiem bija Itālija.
Itālijas varas iestādes centās bloķēt ieeju ostā ar mazākiem kuģiem, cerot, ka kapteinis griezīsies atpakaļ un atgriezīsies Albānijā, tomēr neveiksmīgi. Kapteinis ziņoja par sliktajiem apstākļiem uz kuģa, jo pasažieri bija teju bez ūdens un ēdiena, nežēlīgā karstumā tur pavadījuši 36 stundas. Uz kuģa bija arī ievainotie, kā arī kuģis tehniski vairs nespēja apgriezties. Tāpēc beigu beigās “Vļorai” atļāva piestāt pie mola, kas atradās tālāk no pilsētas centra un tika izmantots ogļu izkraušanai.
Itālijas valdība bija pieņēmusi likumu, kas neļāva bēgļu kuģiem piestāt pie savas valsts krastiem, kā arī visus notvertos bēgļus tūliņ izraidīja no valsts. Arī “Vļoras” pasažieri netika sagaidīti atplestām rokām. Roma pavēlēja visus bēgļus pagaidām nelaist ārā no ostas un atrast iespēju, kā viņus nekavējoties nogādāt atpakaļ Albānijā.
Tajā pašā dienā bēgļus tomēr sāka pārvietot uz pamestu stadionu, kur tiem bija jādzīvo līdz deportēšanai atpakaļ. Līdz pēcpusdienai albāņi jau bija sapratuši itālijas nodomu, tāpēc sākās nemieri un vairākas bēgļu grupas centās izlauzties no policijas ieskautā stadiona. Daudziem tas arī izdevās, tāpēc jaunu bēgļus uz stadionu pārstāja sūtīt, bet pašu stadionu aizslēdza.