Lielākā daļa cilvēku melojot katru dienu. Regulāri. Sev un citiem. Visi to zina, taču nespēj atšķirt otra cilvēka stāstīto patiesību no meliem. Kā būtu iespējams pamanīt melus cita cilvēka valodā tekstos, sociālo mediju slejās un ikdienas sarunās? Kādas pazīmes norāda, ka cilvēks melo? Kā iespējams izvilkt meli dienas gaismā? Vai to vajag darīt? Ar šiem jautājumiem nodarbojas policijas izmeklētāji un zinātnieki, kas pēta cilvēka psiholoģiju.
Jūsu paziņa negrib braukt uz svinīgām vakariņām un stāsta, ka esot problēma ar bērniem un mazbērniem. Kolēģis nokavējis sapulci un sūdzas par nosebotu autobusu. Students nav sagatavojis mājas darbu un sūdzas, ka dators salūzis. Vai ir svarīgi redzēt, ka tiek melots? Nezinu. Reizēm nav no svara pierādīt, ka kāds melo „baltos“ vai parastos melus godīgas izskaidrošanās vietā. Taču mani satriec zinātniski pierādītais fakts, ka cilvēki melo regulāri, sistemātiski, vidēji 6-8 reizes dienā. Lielākā daļa melu nav ļauni domāti un tiek izmantoti kā „smērviela“, lai ērtāk izkļūtu no sarežģījumiem un komplicētām situācijām. „Cik patīkami tevi sastapt!“ – skaļi saka paziņa, lai gan regulāri izvairās no atbildes uz konkrētiem darba jautājumiem un necieš acu kontaktu.
Lielākā daļa ikdienas melu ir nevainīgi un lielā mērā akceptējami. Mūsu kultūrā ir pierasts melot, lai aizsargātu sevi un savu neatkarību. Ja kāds pēkšņi atsaka uzaicinājumu ierasties viesībās, tad var gadīties, ka šim cilvēkam ir pavisam citi atteikuma iemesli, nekā spējat iedomāties. Iespējams, ka ir problēmas, kuras viesis nevēlas izpaust, un tāpēc izdomā citu sadzīvisku iemeslu, ar kuru attaisnoties, konstatē jurists un pētnieks Ūla Kronkvists. Viņš izglīto policistus pratināšanas tehnikā, un viņa specialitāte ir melu atpazīšana liecībās. Pēc viņa domām, ir svarīgi saprast, kādā kultūrā cilvēks ir audzis un kā izprot melu izmantojumu savā ikdienā. Zināmā daļā tautu ir pieņemts melot, lai „aizsargātu“ savu klanu vai ģimeni. Citur - lai sasniegtu augstāku stāvokli sabiedrībā.