Pēdējā laikā mūsu grāmatu veikali vairāk atgādina tādus kā pašpalīdzības klubus, kur jau pie ieejas tiek piedāvāti visdažādākās raudzes sacerējumi - kā apprecēt miljonāru, kā nomest svaru un citas laimes formulas. Uzkrītoši daudz ir darbu, kas saistīti ar mentālo veselību. Vai patiešām pasaule jūk prātā vairāk kā jebkad? Iespējams, ka taisnība antropologam Ventam Sīlim, sakot, ka mūsdienu sarežģītā, straujā un emocionāli disharmoniskā vide īpaši veicina dažādu nelabvēlīgu tendenču attīstību, sākot ar atkarību bumu un beidzot ar to, ka hipomānijas simptomi tiek uzdoti par “veiksmes” formulu. Bet tendence ir tāda, ka vairāk un atklātāk runājam par to.

Helen Ora darbu "Panika" ir neiespējami iespiest kādu žanru plauktā, jo te ir gan dzeja, esejas, gan naturāls slimības lēkmes apraksts, gan arī filozofiskas atziņas. Pavērojot pircēju reakciju - vieni groza galvu, sak, tā jau katrs savus murgus var aprakstīt, vai arī - šito katru mēnesi drukā mūsu sieviešu žurnāli. Savukārt citi tā “iekrīt” lasīšanā, līdz pārdevējam jāatgādina, ka te tomēr veikals, ne lasītava. Daudziem vēl pirms "Panikas" iznākšanas bija skaidrs - miljonāra atraitne un var izdot, ko vien vēlas. Bet Helen Ora nudien nav Florense Fostere Dženkinsa (Florence Foster Jenkins), kura nopirka sev uzstāšanos Kārnegija zālē. Ne tikai Elīnas Maliginas (tobrīd Dzelmes) lomas Dailes teātrī, bet arī viņas veidotā video instalācija ir guvusi profesionāļu atzinību. Savukārt filma “Panic” šogad tika iekļauta prestižajā Anesī animācijas filmu festivālā. Tiesa, kad pirms vairākiem gadiem Elīna sāka attiecībās un apprecējās ar “Olainfarm” īpašnieku Valēriju Maliginu, viņas dzīvi mediji pārvērta par realitātes šovu.

Ja viss, kas uzrakstīts, būtu tetovējumi uz viņas ķermeņa, tad tur vairs nebūtu dzīvas vietas. Lasot “Paniku”, grūti distancēties no tā, kas zināms par Elīnu, - nevilšus liekot sazīmēt reālus cilvēkus un notikumus. Bet ciktāl realitāte savijusies ar Helen Ora fantāziju, tas intervijā, pirms kuras, vārot zivju zupu aizaugušas pļavas vidū, tika piekodināts – tikai par grāmatu!

Kādai auditorijai “Panika” ir domāta - varbūt tiem, kas lūko pēc psihoterapeitiska mierinājuma, vai arī tā ir izteikta sieviešu literatūra? Varbūt grāmata – performance?