Straujais Afganistānas militāro un valdības struktūru sabrukums lielā mērā atspoguļo ASV prezidenta Džo Baidena pieņēmumu, ka ASV vadītajiem rietumvalstu centieniem veicināt dzīvotspējīgas un patstāvīgas Afganistānas valdības izveidošanu nekad nav bijis īstu iespēju vainagoties ar panākumiem. Divas desmitgades stabila atbalsta nav bijis pietiekami, lai Afganistānas valdība spētu noturēties pati saviem spēkiem.
Starptautiskā kopiena ir pavadījusi gandrīz 20 gadus, zaudējusi tūkstošiem dzīvību un iztērējusi triljoniem dolāru, palīdzot Afganistānai - sakaujot džihādistu grupējumu “Al Qaeda” un gāžot “Taliban” režīmu, kā arī atbalstot, apmācot un nodrošinot ar ekipējumu Afganistānas bruņotos spēkus, veicinot Afganistānas pārvaldes institūciju veidošanos, kā arī sniedzot ieguldījumu valsts pilsoniskās sabiedrības attīstībā.
Šajā laikā tika panākts būtisks progress, tomēr ar to nebija pietiekami. “Taliban” straujā atgriešanās apstiprinājusi, ka pat divdesmit gadu atbalsta ir bijis par maz, lai Afganistānas valdība spētu noturēties vienatnē.
Tas daļēji skaidrojams ar to, ka Rietumu misija jau no paša sākuma bija neglābjami kļūdaina. Bija muļķīgi uzskatīt, ka izdosies Afganistānu pārvērst par vienotu, centralizētu valsti. Afganistānas sarežģītā topogrāfija, dažādais etniskais sastāvs un cilšu un reģionālā lojalitāte valstī ir radījusi apstākļus nepārejošai politiskajai sadrumstalotībai. Savukārt tās naidīgums pret iejaukšanos no ārpuses jebkuru ārvalstu intervenci padara par ļoti riskantu pasākumu. Šo neizbēgamo apstākļu dēļ jebkurš mēģinājums pārvērst Afganistānu par modernu valsti ir nolemts neveiksmei jau no paša sākuma.