Eleja ir ar savu šarmu un noslēpumu. No bērnības atceros ziedošas ābeles un zem tām zilu neaizmirstulīšu paklājus. Ābeļdārzi šķita tik bezgalīgi, sanēja bites un gaiss smaržu pilns. Atceros arī Elejas pili, lai arī pussagrauta, tomēr otrajā stāvā vēl varēja saskatīt greznu krāsni... Uz Eleju mani kā mazu meiteni aizveda tēvs, kur viņš pirmo reizi nonāca 1920. gadu beigās, būdams 20 gadu vecs, kad apņēma pirmo sievu.
Elejas muiža kā vienots zemes īpašums izveidojās 16. gadsimta beigās, kad Kurzemes hercogs Gothards izlēņoja to savam padomniekam Georgam fon Tīzenhauzenam. 1716. gadā precību rezultātā Eleja nonāca Bēru dzimtas īpašumā, bet 1753. gadā muižu nopirka Johans Frīdrihs fon Mēdems. Līdz 1920. gada Latvijas agrārajai reformai muiža vairākās paaudzēs piederēja Mēdemu dzimtai un tās teritorija bijusi ap 8000 hektāri, tai skaitā lauksaimniecības zeme, meži.
Pēc Johana Frīdriha nāves 1785. gadā Elejas muižu mantoja jaunākais dēls Kristofs Johans Frīdrihs fon Mēdems, saukts par Žanno, kurš pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksijas un inkorporācijas Krievijas impērijā ieguva Eleju kā dzimtmuižu.
Jaunības gadus pavadījis dienestā Prūsijā un Krievijā, 1801. gadā Žanno sāka pievērsties Elejai. Pēc tam kad viņa pirmā sieva Doroteja fon Kleista (1779-1797) mira dzemdībās, 1799. gadā Žanno apprecējās ar Pāvila I favorīta Pētera fon der Pālena meitu Mariju Elizabeti Luīzi. Viņam bija nepieciešama arī stāvoklim atbilstoša rezidence, un 1806. gadā Žanno iecer veidot Elejas muižas ansambli, par kuru tūrisma ceļvežu bukletos tagad raksta kā par savulaik izcilu būvniecības paraugu Eiropā un Kurzemes klasicisma pērli.