Pirms 30 gadiem, 1991. gada 19. augustā, sākās mēģinājums izbeigt toreizējā Padomju Savienības prezidenta Mihaila Gorbačova sākto valsts demokratizācijas procesu. Tā sauktais Augusta pučs izgāzās, novedot padomju Savienību pie pilnīga sabrukuma, bet Baltijas valstis - pie brīvības.
Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas (VĀSK) valsts apvērsuma mēģinājums ilga no 19. līdz 21. augustam, un tā laikā valstī uz sešiem mēnešiem tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, ieviesta cenzūra, Maskavā tika ievests karaspēks, kā arī tika arestēts Gorbačovs.
Tika plānots arī uzbrukt "baltajam namam" (Krievijas PFSR padomju nams), kurā puča laikā atradās arī viens no apvērsuma pretiniekiem Boriss Jeļcins, tomēr to apsargāja liels daudzums civiliedzīvotāju. Kad trīs no tiem tika nogalināti, uzbrukums tika atcelts. Negaidītā tautas pretestība un neveiksmes lika nemierniekiem atbrīvot Gorbačovu no apcietinājuma. Viņš nekavējoties lika atcelt visus VĀSK izsludinātos ierobežojumus un pieņemtos lēmumus, kā arī no amatiem atbrīvot puča piekritējus. Rezultātā pučs bija beidzies.
Zināms, ka viens no puča atbalstītājiem bija arī latviešu izcelsmes PSRS iekšlietu ministrs Boriss Pugo, kurš pēc puča kraha kopā ar sievu izdarīja pašnāvību. Tiesa, daudzi joprojām uzskata, ka Pugo tika nogalināts ar Gorbačova ziņu, jo pēdējais baidījies, ka Pugo izpaudīs noslēpumu: to, ka aiz Augusta puča stāvējis pats prezidents.