Pirms 30 gadiem, 1991. gada 19. augustā, sākās mēģinājums izbeigt toreizējā Padomju Savienības prezidenta Mihaila Gorbačova sākto valsts demokratizācijas procesu. Tā sauktais Augusta pučs izgāzās, novedot padomju Savienību pie pilnīga sabrukuma, bet Baltijas valstis - pie brīvības.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas (VĀSK) valsts apvērsuma mēģinājums ilga no 19. līdz 21. augustam, un tā laikā valstī uz sešiem mēnešiem tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, ieviesta cenzūra, Maskavā tika ievests karaspēks, kā arī tika arestēts Gorbačovs.

Tika plānots arī uzbrukt "baltajam namam" (Krievijas PFSR padomju nams), kurā puča laikā atradās arī viens no apvērsuma pretiniekiem Boriss Jeļcins, tomēr to apsargāja liels daudzums civiliedzīvotāju. Kad trīs no tiem tika nogalināti, uzbrukums tika atcelts. Negaidītā tautas pretestība un neveiksmes lika nemierniekiem atbrīvot Gorbačovu no apcietinājuma. Viņš nekavējoties lika atcelt visus VĀSK izsludinātos ierobežojumus un pieņemtos lēmumus, kā arī no amatiem atbrīvot puča piekritējus. Rezultātā pučs bija beidzies.

Zināms, ka viens no puča atbalstītājiem bija arī latviešu izcelsmes PSRS iekšlietu ministrs Boriss Pugo, kurš pēc puča kraha kopā ar sievu izdarīja pašnāvību. Tiesa, daudzi joprojām uzskata, ka Pugo tika nogalināts ar Gorbačova ziņu, jo pēdējais baidījies, ka Pugo izpaudīs noslēpumu: to, ka aiz Augusta puča stāvējis pats prezidents.

1991. gada 27. augustā laikrakstā “Latvijas Jaunatne” tika publicēta anonīma intervija, kurā intervējamais uz jautājumu “Kāpēc Gorbačovam tas bija vajadzīgs?” atbild: “Lai novāktu veco ortodoksālo brigādi, kas traucēja viņa reformām. Citu komandu savulaik viņš nevarēja izvēlēties, jo nebija pārliecināts, vai tauta sapratīs viņa reformas. Tagad tauta ir sapratusi. Tiesa gan, Jeļcins kļuvis par pirmo zvaigzni, Gorbačovs — par otro. Pieļauju, ka Gorbačovs, redzēdams, ka viņa domubiedri — Jakovļevs, Ševardnadze un citi — saņem pretsparu visām reformām, izplānoja šādu variantu. Tas bija saistīts ar risku, taču citas izejas, kā ātri atbrīvoties no visās varas struktūrās esošajiem konservatoriem, viņam varbūt arī nebija.”