Automobiļu elektrifikācijas laikmetā, kad iekšdedzes dzinēju noriets ir sācies, ir jāatskatās uz tiem cilvēkiem, kuri savā laikā bija mūsu tagadnes veidotāji. Viens no tādiem vīriem bez liekuļošanas bija Rūdolfs Dīzels, kurš jau 19. gadsimta izskaņā sāka kompresijaizdedzes dzinēja izstrādi, un pēc 4 gadus ilga darba Dīzela vīzija bija materializējusies – jaunā tipa motors bija gatavs. Vienīgi pašam tā izgudrotājam sava darba augļus ilgi nebija lemts baudīt. Tvaikoņa Dresden pasažieris Rūdolfs Dīzels 1913. gada 29. septembra vakarā devās uz savu kajīti un kopš tā laika dzīvs vairs netika redzēts.
Rūdolfs Dīzels Augsburgā aizvien vairāk sāka interesēties par inženierzinātnēm un uzreiz pēc pamatizglītības iegūšanas 15 gadu vecumā iestājās Augsburgas Rūpniecības skolā. Vēl divus gadus vēlāk viņš saņēma uzaicinājumu no Bavārijas Politehnikuma, kas tagad ir Minhenes Tehniskā universitāte, un devās pilnveidoties uz turieni. Vecākiem gan šķita, ka jaunietim labāk vajadzētu sākt strādāt, nevis niekoties ar izglītību un izšķiest naudu augstās skolās, tomēr Rūdolfs savas domas nemainīja.
Rūdolfs Dīzels savam izgudrojumam bija paredzējis spožu nākotni, plašu lietojumu. Pasaules izstādē Parīzē 1900. gadā viņš demonstrēja, ka dzinējs lieliski darbojas ne tikai ar dīzeļdegvielu, kas ir lētāka par benzīnu, mazāk tvaiko un attiecīgi ir mazāk bīstama, bet arī ar zemesriekstu eļļu un vēlāk strādās ar citām augu eļļām. Viņa motori strādāja zemūdenēs, lokomotīvēs, bet laikmetu, kad dīzeļdzinējs potenciāli sasniegs ikvienu cilvēku, jo darbinās personīgos auto, viņam piedzīvot nebija lemts. Tas bija 1913. gada 29. septembra vakars uz tvaikoņa Dresden, kad Rūdolfs Dīzels pēdējo reizi tika redzēts dzīvs. Kuģis bija izbraucis no Antverpenes Beļģijā pāri Lamanšam uz Harviču. Reiss ritēja savu gaitu, vakarā Dīzels atvadījās no ceļabiedriem un ap pulksten 22 devās uz savu kajīti. Kas notika tālāk, precīzi nav zināms, jo kajīte no rīta bija tukša, pidžama – akurāti salocīta, bet viņa dienasgrāmatā minētais datums bija atzīmēts ar X.