Māris Mičerevskis par pakavkrabjiem, politiku un papīrā ietītajiem zušiem

Tā kā Mičerevskim jau daudzus gadus sekoju un mēdzu ar viņu komunicēt tviterī, radusies sajūta, ka esam seni čomi. Māris ir no tiem cilvēkiem, ar kuru pilnīgi mierīgi varētu sākt sarunu par jebkuru tēmu un attapties daudzas stundas vēlāk, nesaprotot, kur pazudis laiks.

Rīgas domes deputāts, Saeimas deputāts, ministru padomnieks, garīgā pilnveidošanās “Solona klubā”, Duļķis “Kriminālās ekselences fondā”, rakstnieks, publicists, vēsturnieks, dzimis Rīgā, bet sirdī latgalis. Ļoti daudz “titulu”, amatu un šķautņu, bet kas patiesībā ir Māris Mičerevskis, kas šo visu apvieno vienā personā?

Kad mēs ar Tihomirovu no “Solona kluba” pabeidzām vēstures fakultāti, mēs uztaisījām vēstures biedrību un izgudrojām balvu “Gada vēsturnieks”. Sākumā tas likās fufelis, bet beigās vēsturnieku vidū tā kļuva ļoti populāra, jo vēsturniekiem citu balvu nav. Vienu gadu mēs balvu iedevām tādam baigi foršajam profesoram Strangam, kurš jau no studiju gadiem šķita tāds, kā latviski saka, – high end profesors. Man ļoti patika tas, ko viņš teica un es to vienmēr nosperu, – savā dzīvē esmu ļoti daudzās nozarēs centies, bet visās ļoti virspusēji.

Man ir ļoti grūti pateikt, kurš ir īstais Māris. Mani ļoti daudz kas interesē, bet vai tās zināšanas būtu baigi dziļās un es būtu kaut kāds supereksperts kādā jomā, kas nevienu neinteresē, piemēram, Amerikas pilsoņu kara laika šautenes vai kaut kas tikpat vērtīgs? Tās intereses visu laiku mainās, tajā, kur labāk veicas un kur attiecīgajā brīdī ir kaut kādi panākumi, tur man arī patīk darboties.

Droši vien politikā darboties kā reiz labāk un loģiskāk ar plaša spektra virspusējām zināšanām nekā vienas nozares padziļinātām? Protams, ja tu vēlies būt, teiksim, finanšu ministrs, tad nozari vajag cirst pamatīgāk.

Tas būtu labi, bet diemžēl tas tā nav. Tāds vismaz ir mans novērojums. Būtu baigi forši, ja politikā vispār ietu vairāk cilvēki, kuriem ir arī kaut kādas citas nodarbošanās ārpus politikas. Jo baigi skumji skatīties uz cilvēkiem, kam viss, kas dzīvē ir, ir politika, un tādu tur nav maz. Tad viņi tur dreb, ka viņus ievēlēs atkal. Un patiesībā viņi ir arī diezgan garlaicīgi cilvēki. Tad kad viņi iet uz intervijām, viņiem nav nekā cita, par ko runāt. Un viņi ļoti grib iet uz tām intervijām. Labi, ja kāds tur vēl kaut kādus kabačus mājās audzē, tad vismaz ir kaut kas, bet pārsvarā nav pat tā.

Politika, vismaz demokrātijā, ir nozare, kurai nevajadzētu būt profesijai. Ja jau mēs visi varam piedalīties, tad katrs nāk ar to, ko viņš zina. Vienalga, vai viņš būtu trolejbusa šoferis vai politoloģijas doktors – katrs no viņiem savu nozari var vienlīdz labi pārstāvēt. Ne vienmēr tie, kuri ir baigi daudz salasījušies politikā, saprot, ko darīt.