Par spīti tam, ka opija smēķētavas 20. gadsimta sākumā bija nelikumīgas visā pasaulē, tomēr līdz pat 1950. gadiem Āzijā, ASV un Eiropā šīs visai baisās vietas bija populāras un izplatītas. Tur varēja iegādāties opiju un turpat uz turku spilveniem, paklājiņiem vai zviļņiem to garā pīpē izsmēķēt, uz mirkli ieejot skaistākā, priecīgākā un ar ikdienas problēmām neapgrūtinātā pasaulē.

ABONENTIEM ABONENTIEM

“Mēs atradāmies mazā istabā jeb kabīnē. Katrā smēķēšanas paplātes pusē bija spilvens, uz kuriem mēs ērti atlaidāmies. Uz paplātes bija divas opija pīpes – aptuveni divas pēdas garas, pēc formas līdzīgas flautai, tikai resnākas. Pīpes galā bija mazs trauciņš, kurā opijs pēc rūpīgas sagatavošanas tika ievietots. Bija arī neliela slotiņa no spalvām, kuru izmantoja, lai aizvāktu sadegušo opiju pēc katras smēķēšanas reizes. Bija arī skārda kastīte, kurā tika likts sadegušais opijs,” rakstīts laikraksta “The Mercury” 1903. gada 13. aprīlī publicētā rakstā “Sleeping in an opium den”.

Pirms 1949. gadā Ķīnā varu pārņēma komunisti, opija smēķēšana bija pieredzama visos sabiedrības slāņos. Sākot no rikšu vilcējiem un beidzot ar imperatoriem. Opija lietotāju Ķīnā bija miljoniem, un opija smēķētavas uzskatāmi atainoja smēķētāja ekonomisko statusu. Bagātākajiem smēķētājiem bija privātas istabas, kas iztapsētas ar dārgiem audumiem un aprīkotas ar mēbelēm, to skaitā arī opija zvilni. Nabadzīgākajiem smēķētājiem savukārt pīpe bija jākūpina publiskās smēķētavās, kur varēja dabūt tikai sliktas kvalitātes opiju, kas jāsmēķē bija, guļot uz parastiem bambusa paklājiņiem, vēstīts vietnē “Opium Museum”.

Pateicoties Ķīnas imigrantiem un tirgotājiem, opija smēķēšana 19. gadsimtā kļuva populāra arī Āzijas dienvidaustrumos. Koloniālie spēki gan centās kontrolēt opija tirdzniecību, kā arī aplikt to ar nodokļiem, lai gūtu labumu no smēķētājiem.