Jānis Brizga ir ne vien biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs, bet arī regulāri nodarbojas ar vides un klimata pārmaiņu pētniecību Latvijas Universitātē. Viņš kopā ar domubiedriem aktīvi strādā arī ar pašvaldībām, lai rosinātu iedzīvotāju iespējas šķirot atkritumus, bet pētniecības darbā ir iedziļinājies cilvēku dzīves paradumos, kas nosaka to, cik “zaļi” domājoši un daroši tad mēs paši esam. Jānis piedalījās arī šī gada festivāla “LAMPA” diskusijās par dabai draudzīgu dzīvesveidu un klimata pārmaiņām. Par to, kur dzīvos polārlāči globālās sasilšanas krīzes epicentrā, kādēļ Latvijas iedzīvotāji nav tik centīgi atkritumu šķirotāji, un vai nākotnē mēs visi pārvietosimies ar elektroauto – sarunā ar Jāni Brizgu.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Es strādāju arī LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē, kur esam veidojuši aptaujas par videi draudzīgu uzvedību, tai skaitā atkritumu apsaimniekošanu. Liepājā un Valmierā viens no jautājumiem bija, vai cilvēks šķiro atkritumus.

Cilvēki ir diezgan radoši dažādu attaisnojumu izgudrošanā, kāpēc nav iespējams kaut ko izdarīt. Viņi nešķiro, jo konteineri ir pārāk tālu no mājām, kaut gan šis attālums ir, piemēram, 100 metri. Bieži vien ir tā, ka ģimenē par tādām lietām negrib konfliktēt. Piemēram, sieva grib šķirot, vīrs negrib, tad kādēļ par to strīdēties – ir jēga vai nav šķirot.

Kāds vēl būs nofilmējis, kur visu šķiroto un nešķiroto samet vienā konteinerā, tad nu cilvēkiem zūd motivācija jebko darīt. Vai virtuvē ir pārāk maz vietas, lai ievietotu šķirošanas tvertnes. Vai arī vienkārši kaut kas mājoklī jāmaina – tu esi pieradis pie viena spaiņa, tagad tev tādiem ir jābūt trīs. Daudzviet Rīgā deviņstāvu mājās ir trubas, kur samet visu iekšā, nav jāiet lejā ar maisiņiem. Daudz kur tiek domāts par trubu aizmetināšanu, jo tas ir arī ugunsdrošības jautājums. Bērni tur met degošus papīrus un tamlīdzīgi. Par atkritumu šķirošanu runā vairāk nekā 30 gadus, ir bijušas kampaņas skolās, visās aptaujās cilvēki norāda pareizās atbildes par to, ka šķirot ir svarīgi, runājot par vides saglabāšanu. Bet ir liela plaisa sabiedrībā starp to, ko cilvēki zina un ko viņi dara. Tu vari zināt pareizās atbildes, bet tas nenozīmē, ka tās īstenosi dzīvē.

Pārtikusī sabiedrības daļa vai jaunieši, kuri ir vegāni vai veģetārieši, šķirošanas nozīmi, iespējams, izprot un praktizē. Tomēr ir liela daļa sabiedrības, kur šis jautājums vienkārši nav prioritāte, ja ir jādomā par to, kā izdzīvot, samaksāt rēķinus un pabarot ģimeni. Tad nu globālā sasilšana paliek pēdējā vietā no beigām, arī to var saprast.

Sabiedrība nav viendabīga, mēs esam dažādi. Es nezinu, vai pastāv cieša sakarība starp ienākumiem un ietekmi uz vidi, bet mūsu universitātes pētījumos parādās tas, ka liela daļa izglītotās sabiedrības joprojām veido lielu ietekmi uz vidi. Viņi dzīvo lielās mājās, lido ar lidmašīnām. Ienākumi un izglītība ļauj to darīt, un kaut kas ar nopelnīto naudu ir jādara. Nevar pirkt tikai niršanas pleznas, vai ne. Jo cilvēks ir turīgāks, jo vairāk pārtikas aizies atkritumos. Daudzi pensionāri, kuri dzīvo no pensijas uz pensiju, izlietos katru gabaliņu no ēdiena, kas mājās nopirkts. Nenopirks pārāk lielu piena paku un lielāko daļu neizmetīs ārā. Var pirkt ekoloģisku kosmētiku un doties uz veikalu ar auduma maisiņu, bet tai pašā laikā pārvietoties ar lielu džipu. Cilvēkiem ar maziem ienākumiem vides problemātika varbūt nav tik būtiska, bet viņiem nākas dzīvot mazākos mājokļos, pārvietoties ar sabiedrisko transportu, taupīt pārtiku. Šīs vairāk ir dzīves apstākļu radītas izvēles.